Ojārs Ābols - bija latviešu gleznotājs un mākslas teorētiķis.

Dzimis Rīgā. 

Ābola tēvs bija angļu valodas skolotājs, kurš 1939. gadā repatriējās uz Vāciju, bet māte – kreisi noskaņota bērnudārza direktore.

 Mācoties Romana Sutas studijā (1938-1940), Ābols nodibināja nelegālu komjaunatnes šūnu.

No 1940. gada līdz kara sākumam mācījās Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas skolā Rīgā un vadīja Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības propagandas nodaļu.

1941. gadā pieteicās 201. latviešu strēlnieku divīzijā.

1944. gada oktobrī atgriezās Latvijā un darbojās operatīvajā grupā krievu ieņemtajā teritorijā.

Līdz 1947. gadam bija LPSR Mākslas arodbiedrības centrālās komitejas priekšsēdētājs. 

1946. gadā Ābols iestājās LPSR Mākslas akadēmijā,

1947. gadā kļuva par PSKP biedru.

1951. gadā ar izcilību absolvēja Ota Skulmes Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu un

1956. gadā Iļjas Repina Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtu, iegūstot mākslas zinātņu kandidāta grādu. Atgriežoties Rīgā, iesaistījās Mākslinieku savienībā, vadīja gleznotāju sekciju un gleznoja darbus, kas atbilda socreālisma prasībām.

1956. gadā viņš kopā ar PSRS nomenklatūras darbinieku grupu devās ceļojumā apkārt Eiropai (?! tas bija pilnīgi neiespējami ierindas padomju pilsoņiem), kur ieraudzīja brīvo pasauli, kur ieraudzīja mākslu muzejos, modernismu un pilnīgi citu dzīves telpu.

Viņi saprata, ka pieder tai pasaulei, un ar to viss mainījās. No 50. gadu otrās puses Ābols pilnībā mainīja savus uzskatus par "sociālistisko reālismu" un kļuva par modernisma ideju un mākslas praktiķi.

1962. gadā kādā "padomju modernistu" izstādē Maskavā ieradies Hruščovs, kuram šis novirziens licies nepieņemams un viņš pat pieprasījis izstādi slēgt. Tas radījis PSRS māksinieku vidū "formālisma skandālu", kura dēļ virknei mākslinieku, tsk. Ābolam uz laiku (gan tikai apmēram uz gadu) tika liegtas PSRS mākslinieku elitei piederīgās privilēģijas (iespēja izstādīties, braukāt uz ārzemēm utt.),

Tā rezultātā O. Ābols pievērsies savas un Dž. Skulmes privātmājas būvei Mežaparkā, tam laikam- grandiozai būvei modernisma stilā.

1960. gadu otrajā pusē, atminoties modernisma, īpaši vēlīnā kubisma meklējumus, kas tika saistīti ar kreisumu, un iepazīstoties ar tendencēm pasaules mākslā, Ābola rokraksts mainījās. 

Klusā daba izrādījās pateicīgs žanrs dažādu izteiksmes līdzekļu poligonam. Tajā tika apspēlēti krāsas uzlikšanas veidi un dažādas faktūras, arī ar antiestētisku iespaidu. Kā atceras gleznotāja Džemma Skulme, viņš pretojās līnijas elegancei un 1960. gadu beigās izdomāja robustāku variantu. Veidoja līniju nevis ar pindzeli, bet liektu papes gabaliņu, ar kuru uztupināja krāsu.

Darbojās kā Latvijas kultūras komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs mākslas sekcijas loceklis. Darbs šajā VDK piesegorganizācijā ļāva izņēmuma kārtā apmeklēt ārzemes un iegūt informāciju par jaunākajām tendencēm pasaules mākslā.

Septiņdesmitajos gados kļuva par vienu no zinošākajiem mākslas teorētiķiem Latvijā, analizēdams mākslas parādības sabiedrības procesu kontekstā.

Ojārs Ābols bija precējies ar filoloģi Mirdzu Ābolu, bet vēlāk ar mākslinieci Džemmu Skulmi.

Apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.