Luīze Šarlote dzimusi 1617. gada 13. septembrī Kelnā (pie Šprē upes) kā toreizējā Brandenburgas kūrprinča Georga Vilhelma un Pfalcas princeses Elizabetes Šarlotes vecākais bērns. Kūrprinča ģimene piederēja pie reformātu ticības un savus bērnus no mazotnes audzināja kristīgā garā.

Bērnībā Luīzei dzimtenē nācās pārdzīvot 30 gadu kara postu. Viņa ļoti agri sāka interesēties par dzeju un mūziku.

Kad viņas ģimene 1638. gadā pārcēlās uz Kēnigsbergu, Luīze Šarlote nodibināja sakarus ar vietējo vācu dzejnieku pulciņu. Šo pulciņu vadīja dzejnieks Simons Dahs un viņa draugs, mūziķis, Heinriks Alberts.

Sasniedzot pilngadību par Luīzi Šarloti sāka interesēties precinieki, jo arī radniecība ar stipro Brandenburgas kūrfirstu deva politisku labumu. Pavisam Luīze Šarlote tika bildināta 8 reizes, tai skaitā Polijas karalis Vladislavs IV vēlējās ņemt viņu sev par sievu, taču pretendentiem tika atteikts. Pēc informācijas ievākšanas par precību pretendentiem kūrfirsts un viņa valsts padome izlēma par labu Kurzemes hercogam Jēkabam.

1645. gada 10. oktobrī Luīze Šarlote un Jēkabs Ketlers salaulājās.

Pēc laulībām jaunais pāris pārcēlās uz Kuldīgu un pēc tam uz Jelgavu. Šarlotei no Brandenburgas līdzi brauca kambarjunkurs Somnics un galma mācītājs Bartolomejs Stošs. Jelgavā Stošs kādā no pils zālēm ierīkoja baznīciņu reformātiem, bet hercogienei piederošos iecirkņus pārvaldīt uzdeva Somnicam. Arī pati viņa aktīvi interesējās par saimniecību. Attālākos iecirkņus (Bārta, Nīca, Grobiņa, Rucava) nespēdama apsaimniekot Šarlote palūdza hercogu par 8000 dālderu gadā rentēt. Bet tā kā hercogam tajā laikā bija spiedīgs finansiālais stāvoklis, tad Luīze Šarlote 4 gadus renti neprasīja.

1649. gadā tika norunāta jauna vienošanās, un par par iepriekšējo gadu nesamaksāto renti hercogiene saņēma Mežmuižu, Bukaišus un Sesavu, bet par apsolīto 1000 dālderu laulības dāvanu saņēma Ozolmuižu. Šarlote visādā veidā palīdzēja hercogam Jēkabam gan aizdodot skaidru naudu, gan uzturot korespondenci ar daudzām politiskajām personām (piemēram ar Zviedrijas karalieni Kristīni, zviedru kancleru Okšensernu, poļu karali Janu Kazimiru u.c.).

Īpaši ciešas attiecības viņa uzturēja ar hercoga audžumāti Elizabeti Magdalēnu. Pēc vecās hercogienes parauga Luīze Šarlote savās muižās izveidoja dārzus un piensaimniecības. Viņas un pārvaldnieka Somnica izturēšanās pret zemniekiem bija laipna un saudzīga, kas viņai labi atmaksājās pēckara bada gados.

1657. gadā zviedru karaspēks iebruka Kurzemē, lai caur to dotos uz Lietuvu. Lai mazinātu zviedru postījumus Luīze Šarlote no ģenerāļa Delagardi izlūdzās saudzēšanas grāmatu saviem zemniekiem un muižām.

1657. gada jūlijā Šarlote aizbrauca uz Kēnigsbergu, kur diplomātiskajās sarunās panāca to, ka Brandenburgas kūrfirsts slēdza vienošanos ar Poliju nostājoties pret Zviedriju.

1658. gada vasarā hercogiene veda sarunas ar caru pret miera sarunām starp Krieviju un Zviedriju.

Rezultātā zviedru un maskaviešu miera līguma noslēgšana tika novilcināta līdz rudenim.

Tas pamudināja Zviedrijas karali vērsties pret Ketleriem un 1658.g. 9. oktobrī pēkšņā uzbrukumā zviedru karaspēks ieņēma Jelgavas pili un apcietināja Jēkabu un Luīzi Šarloti. Tā kā sabiedrotie šajā laikā bija iesaistīti karadarbībā, tad neviens viņiem nevarēja atnākt palīgā.Hercoga ģimeni ar visiem kalpotājiem pārveda uz Rīgu.

1659. gada 9. augustā viņus pārveda uz Narvu un Ivangorodu. Neskatoties uz stingro uzraudzību Luīze Šarlote turpināja uzturēt slepenu saraksti ar sabiedrotajiem.

Šajā laikā Kurzemes hercogiste tika ierauta nežēlīgā karā un tikai 1660. gada 5. aprīlī miera konference izlēma hercoga restitūciju.

1660. gada vasarā hercogu pāris atgriezās Kurzemē.

Hercogiene ieradās kara un bada izpostītā zemē. Vietējie zemnieki, atceroties Šarlotes labvēlīgo attieksmi pret viņiem, sadāvināja hercogienei gan pārtiku, gan drēbes. Drīz pēc tam Luīze Šarlote aizbrauca uz Kēnigsbergu uz savas mātes bērēm. Redzot savas māsas bēdīgo stāvokli Brandenburgas kūrfirsts dāvāja tai 1000 dukātus un Kenigsbergas pilsēta vēl 1000 florēnus. Hercogienes māte bija novēlējusi savai meitai vairāk kā 150 000 florēnu. Luīze Šarlote 50 000 florēnu noguldīja Dancigā un 40 000 florēnu Holandē.

1661. gada februārī atbraucot uz Kurzemi viņa hercogam dāvāja 50 000 florēnu, par to viņš sievai norakstīja Zaļās muižas iecirkni.

1661. gada pavasarī kara seku dēļ visur pietrūka sēklas, barības un maizes, tādēļ 20 aprīlī hercogiene pasūtīja Brandenburgā labību (rudzus, miežus, auzas, griķus un zirņus) sēklai un barībai, un to izsniedza par brīvu saviem zemniekiem.

Hercogienei svarīgu vietu ieņēma ticības jautājumi, un savu ietekmi viņa izmatoja tadā mērā, ka drīz Jelgavas pils reformātu zālē uz dievvārdiem sapulcejās 50 un vairāk dalībnieku. Šarlote daudz sarakstījās ar reformātu mācītājiem un saņēma no tiem traktātus un rakstus. Šāda rīcība radīja starpgadījumus ar luterticīgajiem muižniekiem un garīdzniekiem, taču beigās izdevās visus konfliktus nokārtot.

1669. gada martā, braucot uz Kēnigsbergu apciemot savu svaini Doroteju, Luīze Šarlote jau bija smagi slima.

1676. gada 28. martā viņa sastādīja testamentu, bet 1676. gada 29. augustā Luīze Šarlote no Brandenburgas mira.

Apglabāta Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī.

Luīzes Šarlotes un Jēkaba Ketlera laulībā bija dzimuši deviņi bērni (neskaitot dzemdībās mirušo bērnu): 5 dēli un 4 meitas.

• Luīza Elizabete (1646-1690) - apprecējās ar Frīdrihu II, Hesenes-Homburgas markgrāfu
• Vladislavs Ludvigs Friedrihs
• Kristīne Sofija
• Frīdrihs Kazimirs Ketlers (1650-1698) - Kurzemes hercogs
• Šarlote Sofija (1651-1728)
• Marija Amēlija (1653-1711) - apprecējās ar Kārli I, Hesenes-Kaselas markgrāfu
• Kārlis Jēkabs
• Ferdinands (1655-1737) - Kurzemes hercoga aizbildnis (1711-1737)
• Aleksandrs