Uldis Bērziņš  bija latviešu dzejnieks un tulkotājs, pazīstams gan kā latviešu dzejas poētikas reformētājs 1970. gados, gan virtuozs atdzejošanas meistars.

Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām.

Biogrāfija

Dzimis kā Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš 1944. gadā Rīgā stacijas priekšnieka palīga Pauļa Jāņa Bērziņa un viņa sievas Sebastianas Birutas, dzimušas Vītolas (1922–2004), ģimenē.

 Viņa mātes vecāki nākuši no Neretas puses Sēlijā, vectēvs Jānis Vītols (1876–1951) bija 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka virsnieks, piedalījās Ziemassvētku kaujās, vecmāmiņa Marija Vītola (1879–1971) nāk no Rites pagasta.

1952. gadā viņa māte otro reizi apprecējās ar Leonīdu Ozoliņu.

Uldi Bērziņu pamatā audzinājusi vecmāmiņa. Bērnību Uldis Bērziņš aizvadījis plašā dzīvoklī Kr. Barona ielā 26. Mācījās Rīgas 40. vidusskolā (1951), Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā (1952–1962).

Pirmie dzejoļi tapuši trīspadsmit gadu vecumā 1957. gadā, bet dzejolis "Streiks" publicēts 1963. gadā izdevumā "Universitāte", Nr. 6.

1962. gadā viņš uzsāka latviešu valodas un literatūras studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē,

1964. gada rudenī tika iesaukts PSRS okupācijas armijā.

1968. gada rudenī ar LVU Filoloģijas fakultātes norīkojumu U. Bērziņu ieskaitīja Ļeņingradas Valsts universitātes Austrumu fakultātē turku valodas un literatūras specialitātes (tirkoloģija) otrajā kursā.

1971. gadā viņš saņēma diplomu turku filoloģijā, persiešu un turku filoloģijas studijas turpināja Maskavas Valsts Universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā (1973–1974).

1974. gadā apprecējās ar PSRS ZA Austrumpētniecības institūta aspiranti Jeļenu Staburovu.

1974. gada 19. decembrī viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā. Ieteikumus uzņemšanai RS rakstīja tulkotāja Marija Šūmane, dzejnieki Jānis Sirmbārdis un Ojārs Vācietis.

Pirmais Ulda Bērziņa dzejoļu krājums "Piemineklis kazai" (bez cikla Daugavmala)  pēc ilgas aizkavēšanās iznāca 1980. gadā, kad autors jau bija sasniedzis 36 gadu vecumu.

Uldis Bērziņš papildinājās Prāgas Kārļa Universitātes un Bratislavas Universitātes vasaras skolās (1976–1982).

 1983. gadā apmeklēja uzbeku valodas studijas Taškentas Valsts Universitātē.

Viņa atdzejojumā latviski iznāca dzejnieku Rasula Rza (1972), Fāzila Hisni Dāglardžas (1974, 1880), Šimborskas (1979) un Saadī (1981) dzejoļu krājumi.

1986. gadā, kad LPSR Rakstnieku savienība savāca grāmatas ar autogrāfiem Černobiļas avarijas sēku likvidatoriem no Latvijas, Uldis Bērziņš kopā ar Marinu Kosteņecku un Andri Sproģi (laikraksta Literatūra un Māksla galveno redaktoru) šīs grāmatas aizveda uz Černobiļu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.

1990. gados Bērziņš strādāja pie jauna Bībeles tulkojuma latviešu valodā, mācījās senebreju valodu Bībeles tulkošanas seminārā Amsterdamas Brīvajā Universitātē (1994—1995), 1997. gadā studēja Upsālas Universitātes Teoloģiskajā institūtā, 1998. gadā piedalījās seminārā "Kristoloģija, jūdu mesiānisms un islāma perspektīva: teksta interpretācija" Zviedrijas Teoloģiskajā institūtā Jeruzalemē.

No senebreju valodas tulkoja Vecās Derības daļas "Ījabs" (1997), "Pulcētājs" (2000), "Slavinājumi" (2005).

2000. gadā sāka darbu arī pie Korāna tulkojuma no arābu valodas, kuru pabeidza 2011. gadā.

2021. gada 24. martā Bērziņa ģimene paziņoja par viņa nāvi.

Sabiedriskā darbība

Kopš bija 1988. gada Latvijas PEN kluba biedrs.

1989. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijā, 1991. un 1992. gadā bija partijas vadītājs.

1996. gadā tika ievēlēts par Tautību konsultatīvās padomes locekli.

Ģimene

• Sieva Jeļena Staburova, vēstures, sinoloģijas un politikas zinātnes profesore Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedrā
• dēls Ansis Ataols Bērziņš (1975), mūziķis, matemātiķis un sociālais aktīvists
• meita Una Aleksandra Čerenkova-Bērziņa (1985), politoloģe, RSU.

Apbalvojumi

• 1979: Dzejas dienu balva par poļu dzejas atdzejojumiem.
• 1983: Dzejas dienu balva par Saadī grāmatas "Rožudārzs" atdzejojumu.
• 1988: Dzejas dienu balva par turku dzejas izlases "Baložu pilni pagalmi" atdzejojumu (kopā ar P. Brūveri).
• 1992: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
• 1994: Sorosa fonda Sabiedriskās saskaņas balva.
• 1994: Zinaīdas Lazdas balva (kopā ar Juri Kronbergu).
• 1995: Baltijas Asamblejas Balva literatūrā par grāmatām "Dzeja", "Laiks" un "Kukaiņu soļi".
• 1995: Triju Zvaigžņu ordenis
• 2000: Spīdolas balva.
• 2005: Literatūras gada balva par grāmatas "Slavinājumi" atdzejojumu.
• 2009: Dzejas dienu balva par F. Demirāga grāmatas "Gaisos tālu medību balsis" atdzejojumu.
• 2009: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Saruna ar Pastnieku".
• 2014: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā".
• 2015: Žurnāla "Latvju Teksti" dzejas balva par J. Seiferta grāmatas "Mēra stabs / Skūpstu grāmata" atdzejojumu.
• 2015: Literatūras gada balvas speciālā balva par "Vecās Eddas" atdzejojumu.
• 2016: AKKA/LAA autora balva par "Vecās Eddas" atdzejojumu.
• 2016: Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu[6].
• 2018: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Idilles".
• 2019: Literatūras gada balva par senspāņu epa "Dziesma par manu Sidu" atdzejojumu.

Par dailradi vairāk:

https://www.literatura.lv/en/person/Uldis-Berzins/871629

2022.gadā atklāta piemiņas plāksne pie mājas K.Barona ielā, kur dzejnieks dzīvoja.