Latvijas Sieviešu invalīdu asociācijas "Aspazija" dibinātāja, asociācijas prezidente.

 Ilze Laine piedzima Bērzes upes krastā Dobeles pusē. Vecākiem Ansim un Marijai Gravām bija plaukstoša saimniecība un lielas ieceres nākotnē. Ansis Grava bija harizmātisks, ar labu izglītību un prata četras valodas. Ģimene ar laiku kļuva kuplāka. Pavisam šajā pasaulē ienāca pieci bērni: Ivars, Ilze, Ansis, Dzintra un Līga. Diemžēl, esot bēgļu gaitās, divu bērniņu dzīvības paņēma karš.

       Ilze mācījās Saldus vidusskolā, visus vienpadsmit gadus bija klases vecākā, jo par viņas rūpīgumu, pamatīgumu un uzticamību klases biedriem nebija nekādu šaubu. Sekoja studijas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ķīmijas nodaļā. Šajā laikā studijas uzsāka arī Juris Lainis, kurš vēlāk apprecēja Ilzi. Kad studijas jau bija pusē, Ilze turpināja mācības Maskavas Valsts universitātē, apgūstot dabasvielu ķīmiju un izstrādājot pirmo zinātnisko darbu. Neatlaidīgā Zemgales meitene studijas pabeidza ar sarkano diplomu. Maskavā sekoja aspirantūra un teicami aizstāvēta disertācija. Aspirantūras laikā Ilze apprecējās ar kursabiedru Juri, slepeni salaulājoties arī Mārtiņa baznīcā. Trīs gadus vēlāk piedzima vecākā meita Ieva. Vēl pēc diviem - Zane. Tomēr diendienā strādājot laboratorijās ar ķimikālijām, Ilzi arvien biežāk skāra alerģijas. Nācās pāriet uz darbu Medicīnas akadēmijā, kur 20 gadus pasniedzēja un vēlāk docente Laine mācīja topošajiem farmaceitiem fizikālo ķīmiju.

       Sākoties atmodas laikam, Ilzei kopā ar vīru izdevās aizceļot uz tālo Meksiku iepazīt pasauli. Neilgi pēc atgriešanās mājās, veselība sāka neatgriezeniski pasliktināties. Ārstu slēdziens: ir atteikušās darboties nieres. Gada laikā sekoja astoņas operācijas vispārējā narkozē un nieru pārstādīšana. Tas bija laiks starp būt un nebūt! Tad Ilze sev sacīja: "Nepadodies! Sibīrijā citiem bija vēl grūtāk!" Un notika brīnums - trauslā paciente lēnām atguvās, mācījās staigāt, masēja sevi. Notika neticamais - sāka atdzīvoties pašas nieres. Ilze teica: "Kopš tā laika dzīvoju, jūtot, ka šis laiks man ir uzdāvināts".

       Pēc izveseļošanās, Ilze iesaistījās Latvijas Nieru slimnieku asociācijas darbā. Laimējās aizbraukt uz Zviedriju, kur sekoja liktenīgā tikšanās ar sieviešu invalīdu foruma vadītāju. Tā dzima ideja par līdzīgas organizācijas izveidi arī Latvijā. Ilzes vārdi: "Slimnīcā redzēju, ka visas bijām norakstītas. Pat izdzīvojušās. Ir vajadzīgs morālais atbalsts, lai atgrieztos ģimenē un dzīvē. Pati pēc sevis zinu, ka šis atgriešanās moments ir vissvētīgākais". 1998.gadā tika izveidota Latvijas Sieviešu invalīdu aspciācija "Aspazija" un nākamos 20 gadus Ilze Laine bija tās prezidente un valdes priekšsēdētāja. Ar gadiem izveidojās nodaļas visā Latvijā, kopumā pulcinot vairākus simtus sievietes ar invaliditāti. Lai pasaule sadzirdētu Latvijas sieviešu problēmas, Ilze uzstājās ar runu ANO konferencē Ženēvā, kā arī ANO Ģenerālās asamblejas sesijā Ņujorkā 2000.gadā, ar šādu mērķi apceļojot vairākas Eiropas valstis.

       Par nesavtīgu darbu sabiedrības labā Ilze Laine 2014.gadā tika apbalvota ar 5.šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

       "Es no dabas neesmu līdere, bet dzīve bieži vien man likusi ko jaunu uzsākt. Mācībās, darbā, sabiedriskajās norisēs. Tas man laikam no senčiem - nežēloties, nečinkstēt, atrast gaismu bezizejas galā. Ieklausīties cilvēkos un uzklausīt viņus". Ilze bija ar stingru mugurkaulu. Viņas jā bija jā un nē bija nē! Ja kādu darbu iesāka, tad to arī kārtīgi padarīja. Ja ko apsolīja, tad arī izdarīja. Ja viņai uzticēja noslēpumu, tad tas bija kā seifā. Ilzei piemita talants atrast kopēju valodu gan ar mazbērniem, gan akadēmiķiem, kā arī ikdienišķas lietas pārvērst priekā.

       Ilzei dzīvesprieku dāvāja pieci mazbērni - Rasa, Rihards, Ieva, Reinis, Nora un arī mazmazmeitiņa Rumi. Mazbērni uzauguši caur vecmāmiņas brīnumainajiem stāstiem par veciem laikiem un labo darbu piemēru. Tā ir vislabākā ceļamaize lielajai dzīvei, savas patstāvīgās gaitas uzsākot.