Apdrošināšanas un transporta akciju sabiedrības "Latvija" direktors.

Savās lauku mājās miris direktors Otto Bormanis, dedzīgs latviešu patriots, īsts tautas tiesību cīnītājs, kluss un nenogurstošs darbinieks daudzās biedrībās un saimnieciskās organizācijās. Bormaņa vārds latviešu sabiedrībai kļuva plašāk pazīstams gadus četrdesmit atpakaļ, kad gulbenieši cīnījās pret vācu muižniecības patronātu tiesībām un darīja visu iespējamo (nelaida uzspiesto mācītāju baznīcā), lai aizstāvētu savas latviešu draudzes tiesības. Šāda vienprātīga tautas uzstāšanās savā laikā sacēla lielu ievērību sabiedrībā un presē. Karstākos gulbeniešus gan notiesāja un laikam tie savu nodomu arī nesasniedza, bet vācu muižniecības patronāta tiesības no šī brīža Latvijā bija jau apdraudētas. Vecgulbenes baznīcas kustības vadītāji bija Otto Bormanis, Šķipsna un Caunītis. Nevienādā cīņā cietēji palika latvieši. Smagi dzīves pārbaudījumi bija jāpanes arī Bormanim, kuram Vecgulbenē bija jāzaudē vieta un viņu kā muižniecības pretinieku administrācija 1899. gadā izraidīja no Latvijas. Viņš pašlaik bija nodibi-nājis ģimenes dzīvi, saradodamies ar tautas atmodas darbinieka Toma Gailīša dzimtu. Bormanim ar savu dzīvesbiedri un diviem maziem bērniem bija jādodas svešumā. Arī Pēterburgā, kur tas nonāca, viņu ilgu laiku vajāja Baltijas muižniecības kalpi. Bet čaklajam latviešu darba rūķim te radās arī izpalīdzīgi draugi, kas Bormanim sagādāja iespēju darbā iestāties lielajā apdrošināšanas sabiedrībā „Rosija", kur tas strādāja līdz tās likvidācijai kā apzinīgs un akurāts darbinieks, ieņemdams visai atbildīgus posteņus. Savu brīvo laiku ziedoja sabiedriskajam darbam rosīgajā Pēterpils latviešu labdarības biedrībā, kuras priekšgalā tad atradās tagadējais sūtnis K. Zariņš, Ansis Gulbis, P. Lūļa, A. Būmanis. Pie šīs biedrības bija nodibināta kredītsabiedrība, kuras galvenais direktors bija Bormanis, Šīs biedrības un kases gādību un izpalīdzību nekad neaizmirsīs latviešu studenti un latviešu bēgļi, kas 1915. g. rudenī tūkstošiem saradās Pēterpilī. Biedrība apgādāja daudziem darbu, izsniedza pabalstus un aizdevumus. Aizkustinoša īpaši bija tās labvēlība pret latviešu skatuves māksliniekiem, kas netraucēti varēja svešā pilsētā turpināt latviešu teātra izrādes.
Bormaņtēvs vienmēr bija tur, kur bija jādara kāds palīdzīgs darbs. Latviskai lietai viņš atdeva savu sirdi un savu maku, Bormaņa mājas bija plaši atvērtas ir Pēterburgas latviešu studentiem, ir māksliniekiem, lai gan pašu rocība daudzreiz nemaz nebija tik liela. 1905, g. emigranti (A. Erss, A. Balodis-Krauja, konsuls Riekstiņš, Bišers, L.Gailītis un c.) šai latviskajā dzimtā atrada patvērumu un īstu sirds siltumu, jo viņi paši bija no dzimtenes atšķirti. Bormaņtēvs nevienu nenoraidīja, sniegdams katram palīdzīgu roku, kaut arī bieži vien nepiekrita atbalstāmā politiskiem uzskatiem,

Pēc kara B. pārnāca dzīvot Rīgā. Tās bija viņa laimīgākās dienas, kad atkal varēja iesākt strādāt dzimtenē,  kas nu bija galīgi atbrīvojusies no agrāko valdoņu privilēģijām un netaisnām priekšrocībām, kuru dēļ arī viņam kādreiz bija smagi jācieš.

Avots: Jaunakās ziņas, 21.03.1938