Stanislavs Ladusāns (1912–1993): 1. Filozofijas profesors. 2. Izziņas fenomenoloģijas pārstāvis. 3. Latviskās identitātes uzturētājs Brazīlijā.
S. Ladusāns savas dzimtas mājās Zvirgzdenes pag. (Ludzas apriņķī) Rudzeišu sādžā tiek audzināts katoliskā (katuoli) garā. Gan pamatskolā, gan vēlāk Ludzys Valsts ģimnāzijā uzrāda izcilas sekmes un paralēli mācībām iesaistās arī latgalīšu sabiedriskajās aktivitātēs. 
Pēc ģimnāzijas beigšanasS. Ladusāns izlemj pievērsties priesterībai un 1931. g. iestājas Rīgas arhidiecēzes Romas katoļu Teoloģiskajā augstskolā. S. Ladusāns tiek sūtīts studēt uz jezuītu ordeņa skolu Polijā, kļūst par Krakovas jezuītu filozofijas fakultātes studentu. Tur apgūst gnozeoloģiju, ontoloģiju, filozofijas vēsturi, matemātiskās eksperimentālās zinātnes u. c.
1936. g.S. Ladusāns dodas uz Romu turpināt studijas Gregora Pontifikālajā universitātē. Tur gūst pirmo panākumu filozofijā, uzvarot starptautiskā rakstu konkursā par tēmu „Cēlonības principa ģenēze un patiesība” (1938). Gregora Pontifikālajā universitātē 1946. g. S. Ladusānsiegūst Dr. phil. grādu ar magna cum laude. 
Pēc jezuītu ordeņa vadības rīkojumaS. Ladusāns dodas uz Brazīliju, kur pasniedz filozofijas priekšmetus vairākās augstskolās. Uz Nova Frīburgas kolēģijas bāzes S. Ladusāns ir izveidojis jaunu universitāti ar labāko akadēmisko bibliotēku Brazīlijā. 
Tieši Brazīlijā aizsākās filozofa aktīvā darbība.S. Ladusāns kļūst par Starpamerikāņu Katoļu filozofijas asociācijas (ACIF) prezidentu (1972), ar 1974. g. ir Filozofijas pētniecības institūta (CONPEFIL) direktors. 1974. g. uzsāk Brazīlijas Filozofu biedrības zinātniskā žurnāla „Presença filósofica” izdošanu un ir tā prezidents. 
S. Ladusāns ir viens no ievērojamākajiem kognitīvās fenomenoloģijas pārstāvjiem pasaulē. Savu zinātnisko atziņu pamatojumu rod svētā Augustīna un Aristoteļa dabiski kritiskā reālisma pieejā, kā arī svētā Akvīnas Toma darbībā, tādēļ tiek uzskatīts par viņa ideju tālākīstenotāju. 
BrazīlijāS. Ladusāns gan ikdienā, gan zinātniskajā darbībā atbalsta un popularizē Latgales novadu, kultūru un latgaliešu valodu, aktīvi iesaistoties trimdas latviešu sabiedriskajās aktivitātēs.

Intresting info S. Ladusāns apgalvo (raksts „Daudzpusīgā humānisma filozofija un dabiskā reliģija” „Katoļu kalendārā 1994”, 1993, 224): cilvēkā eksistē nemateriālā pasaule šā vārda vistiešākajā nozīmē, kas būtiski atšķiras no visa, kas ir materiāls, proti, tā ir no matērijas iekšēji neatkarīga pasaule, īsti garīgu realitāšu pasaule.   ( TE par avotu izmantots http://futureofmuseums.eu/en/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=230 )   Vēl http://www.lu.lv/zinas/t/34346/ Staņislavs Ladusāns bija latviešu filozofs, kurš lielāko savas dzīves daļu pavadījis Brazīlijā.  Viņš ir pasaules mēroga filozofs, bet Latvijā par viņu neko nezina, iespējams, tāpēc, ka viņš bija jezuīts. Viņš dzimis 1912. gadā Latvijā, taču pārsvarā dzīvojis ārpus dzimtenes robežām – Polijā, Itālijā, Brazīlijā. 1993. gadā Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro viņš miris.  S. Ladusāns „visu mūžu ir sirdī nesis un, kur vien iespējams, publiski pieminējis Latvijas vārdu”, kaut dzimtenē viņš nebija varējis atgriezties pēc doktora grāda iegūšanas Romā 1946. gadā, jo Latvijā valdīja padomju okupācijas režīms. Pētniecības gaitā atklājies, ka viņš vienmēr uzsvēris savas Latvijas saknes. Profesora studenti un kolēģi brazīlieši atceroties, ka S. Ladusāns apkārtējiem mācījis Latvijas himnu, stāstījis par valsts likteni. Arī vēstulēs, kas draugiem rakstītas poļu valodā, mēdzis klāt savam vārdam un uzvārdam pierakstīt „Lotysz” (no poļu valodas – „latvietis”).  Tā kā filozofs bijis jezuīts, viņa identitāte no padomju varas esot slēpta, jo tai laikā padomju drošības orgāni arī Rietumeiropā centās atrast un ar varu nogādāt atpakaļ t.s. padomju teritoriju iedzīvotājus. Pētniece skaidro: „Itālijā kārtība ir tāda, ka disertācija, kad tā uzrakstīta, jāpublicē grāmatā. Ladusāns 1946. gadā aizstāvēja savu disertāciju, un tā tika noslepenota, lai viņa vārds nekur neparādītos, līdz ar to viņam šādas publikācijas grāmatā nav.” Gregora Universitātē Romā viņa disertāciju atradusi un arī apskatījusi, taču tas bijis unikāls notikums. „Man tika pateikts, ka to drīkst skatīties tikai vienu reizi mūžā divas stundas, neko nepierakstot un nefotografējot. Kāpēc?! Disertācija bija par Akvīnas Toma un Kanta filozofiju, nevis, piemēram, par kādām specifiskām Baznīcas problēmām, tāpēc paliek tikai viens skaidrojums – drošības apsvērumi,” domā M. Kiope. Nonācis Brazīlijā, S. Ladusāns veiksmīgi iekļāvies brazīliešu filozofiskajā domāšanā. „Pats bija audzis dziļi nacionālā un ticīgā ģimenē, un viņš bija spējīgs saprast citu vajadzības,” M. Kiope raksturo S. Ladusāna artavu brazīliešu filozofiskās identitātes veidošanā. „Neviens, kurš pēta Brazīlijas filozofijas vēsturi, neiztiek bez Ladusāna sagatavotās brazīliešu domātāju antoloģijas. Viņš parāda, ka brazīliešu filozofija ir savdabīga, cilvēciska, oriģināla,” tā pētniece. Filozofa ieguldījums Brazīlijā esot liels. Trīs jezuītu augstskolas viņš padarījis par valsts atzītām, vadījis Brazīlijas Katolisko filozofu biedrību, apvienojot līdzīgas biedrības visā Latīņamerikā, un bijis Amerikas Katolisko Filozofu asociācijas (ACIF) prezidents. Tāpat viņš organizējis arī četrus Kristīgās filozofijas kongresus. Piekto bija paredzēts rīkot Ļubļinā, Polijā, tā organizēšanā iesaistot Latvijas filozofus un tādējādi ievadot starptautiskajā akadēmiskajā apritē. Taču šo plānu profesors S. Ladusāns vairs nepaspēja īstenot.