Visvaldis Graumanis bija Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris

Visvaldis Graumanis dzimis Liepājā, beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu.

Pēc vidusskolas beigšanas tiek iesaukts obligātajā militārajā dienestā, pēc kura beigām iestājas un 1939. gadā beidz Latvijas kara skolu. Pēc tās beigšanas leitnanta pakāpē tiek nosūtīts uz 1. Liepājas kājnieku pulku, kura sastāvā sagaida Latvijas okupāciju. Pēc okupācijas Graumanis tiek ieskaitīts Sarkanās Armijas 186. strēlnieku pulkā.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada jūnijā Graumanis dezertē no 186. strēlnieku pulka atrodoties Ostrovas nometnē, un Alūksnes apkārtnē uzsāk partizānu darbību. Laikraksts "Kurzemes Vārds" 1943. gadā rakstīja, ka Graumanis ar sevis izveidoto nodaļu iznīcinājis vairākas sarkanarmiešu kolonnas,

1941. gada 3. jūlijā no sliedēm nolaidis vilcienu, kā arī 4. jūlijā izglābis no liesmām ienaidnieka aizdedzināto Alūksnes pili. Pēc tam iestājies pašapsardzības dienestā.

1941. gada nogalē brīvprātīgi piesakās 21. Liepājas policijas bataljonā un tā sastāvā kā 1. rotas komandieris nonāk Ļeņingradas frontē, kur par drošsirdību cīņās trīs reizes apbalvots ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem.

Īpaši izceļas cīņās 1942. gada jūlijā pie Staro Ponovo, 20. jūlija kaujā bataljona komandieris viņa paveikto raksturo šādi:

“1. vd. ltn. Graumanis Visvaldis 20.7. būdams ievainots, izrādīja nepārspējamu drošsirdību, atkārtoti atvairot ienaidnieka frontālus un flankējošus uzbrukumus — vēl pēc mūsu GKL (galvenās kaujas līnijas) pārraušanas. Neskatoties uz apiešanu, līdz plkst. 10,00 noturēja nevien sava vada iecirkni, bet norobežoja arī lielāku ienaidnieka spēku ieplūšanu mūsu aizmugurē, ar to novēršot visa frontes iecirkņa tālāku stāvokļa pasliktināšanos. Par kaujas nopelniem 7.7. jau stādīts priekšā apbalvošanai.”

Graumanis pilda pienākumus arī kā 21. bataljona komandiera adjutants.

Izveidojot Latviešu leģionu 1943. gada aprīlī tiek paaugstināts par virsleitnantu un iecelts par 2. latviešu brigādes 42. pulka I bataljona 2. rotas komandieri un tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.

Nonākot Volhovas frontē 1943. gada aprīlī pazīstams ar savu bunkuru - "Tas brangais kuģis Norvilla" un vēstulēm par frontes dzīvi, ko publicē avīzē "Tēvija".

30. jūlijā par varonību tiek apbalvots arī ar I šķiras Dzelzs krustu.

1943. gada nogalē Graumanim uztic vadīt izlases vienību - 42. pulka 16. (slēpotāju) rotu.

1944. gada janvārī, sākoties atkāpšanās kaujām no Volhovas frontes, piedalās Veisa kaujas grupas noorganizēšanā, taču Graumaņa slēpotāju rota tiek atšķelta no galvenajiem spēkiem un ienaidnieks to ielenc.

Laikā starp 14. un 20. janvāri Graumanis ar savu rotu atvaira vairākus ienaidnieka uzbrukumus un pretuzbrukumā caur purvu tomēr nonāk pie galvenajiem latviešu spēkiem.

Uzreiz pēc tam, 20. janvārī, Graumanis ar savu slēpotāju rotu piedalās arī uzbrukumam Dolgovas sādžai, kur tiek trešo reizi ievainots.

1944. gada augustā pēc atveseļošanās tiek iecelts par maršrotas komandieri Rundālē, frontē atgriežas Vidzemes aizsardzības kauju laikā, kur tiek paaugstināts par kapteini un iecelts par II bataljona komandieri.

1944. gada septembrī kaujā pie Nītaures tiek smagi ievainots galvā un nosūtīts uz kara hospitāli Reihenbergā, šis ir viņa septītais ievainojums. Graumaņa veselības stāvoklis jau sāk uzlaboties, taču tam seko atvērta loga izraisīts smadzeņu plēves iekaisums.

Kapteinis Visvaldis Graumanis mirst 1944. gada 4. decembrī, apbedīts 7. decembrī Reihenbergas kapos pie ielejas aizsprosta.

Pēc nāves 1945. gada 6. janvārī apbalvots ar Vācu krustu zeltā