Rūta Brāķere dzimusi 1925. gada 8. aprīlī Rīgā. Pēc II pasaules kara studē Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātņu nodaļā. 

​1951. gadā sāk strādāt par vadītāju Rīgas 32. bibliotēkā Kokneses prospektā 18. 

Vēlāk strādā LPSR Kultūras ministrijā, Mākslas lietu pārvaldē par vecāko inspektori, ir Mākslas ekspertu kolēģijas locekle.

Rūta Brāķere daudz ceļojusi gan pa Padomju Savienību, gan ārzemēm, kur devusies arī komandējumos, lai palīdzētu iekārtot latviešu mākslas izstādes.

1991. gadā iznāk viņas rakstītā monogrāfija “Jēkabs Strazdiņš” par viņas pedagogu, gleznotāju, Mākslas akadēmijas mācību spēku.

Šajā grāmatā viņa atceras savus studiju gadus:

“Tā nu iztēlē sēžu ar mēteli plecos aukstajā pēckara Universitātes auditorijā. Redzu ienākam docentu Strazdiņu nedaudz stūrainu, nopietnu. Viņš tūliņ lēni un apdomīgi sāks lasīt lekciju par latviešu mākslas vēsturi. Un studenti, kas brīvajās dienās Rīgā novāc sagrauto ēku drupu kaudzes, bet darbdienās nēsā sev līdzi tintes pudelītes, noliks tās priekšā un sāks pierakstīt visu, ko pieredzējušais pedagogs sacīs, jo viņš runā par mākslu – šo brīnumaino pasauli, kurā līdzās karam, nežēlībai un postam valda arī gaisma, cilvēku neuzveicamais optimisms un darba prieks.”

Rūta Brāķere no dzīves šķīrusies 1990. gadā, apglabāta Otrajos meža kapos.