Vecākā latviešu paaudze atceras namu Rīgā, Brīvības un Elizabetes ielas stūrī, kur stāvēja uzraksts Arnolds Cālītis foto un kino tirdzniecības nams. Protams, Rīgā 30. gados bija vairāki fotoveikali, bet Cālītis bija populārākais – pārstāvis vairākām pasaulē pazīstamām foto piederumu ražotnēm, tādām kā Kodak, Agfa, Pathe u.c. Te varēja iegādāties gan fotokameras, gan kino uzņemšanas aparātus, fotopapīrus plašā izvēlē un arī fotoplates. Vienmēr bijusi laipna apkalpošana un nopietna profesionāla konsultācija iesācējiem amatieriem. Kā jaunums ap 1938. gadu parādījās Vācijā ražotās krāsu diapozitīvu filmas Agfa Color. Vajadzēja tikai nopirkt filmu, pēc izfotogrāfēšanas aiznest pie Cālīša un dienas desmit vēlāk aiziet pēc krāsu bildītēm, skaisti saliktām rāmīšos rādīšanai.

Arnolds Cālītis (1883-1972) nāk no Mālpils pagasta „Kalna Vīzēnu” mājām, kur tēvam pieder vecsaimniecība. Pēc skološanās vietējā pagastskolā un ganos iešanas, Arnolds turpina mācības Rīgā, beidz (1900) Katrīnas 2. pilsētas skolu un uzsāk darba gaitas kā zīmētājs Baltijas vagonu fabrikā. Vakaros centīgais jauneklis turpina mācības Rīgas amatniecības skolā. Kādu laiku (1904) strādā Rīgas-Orlas dzelzceļa virsvaldē, papildus apgūstot grāmatvedību un korespondenci. Nāk trauksmainais 1905. gads, arī Arnolds nestāv malā un par piedalīšanos revolūcijā tiek atlaists no darba. Viņam drīz vien laimējas dabūt grāmatveža darbu pie Mārtiņa Buclera fotokameru un piederumu noliktavā, vēlāk kļūstot par veikala vadītāju.

Mārtiņš Buclers kopā ar domu biedriem 1906. gadā nodibina Latviešu fotogrāfisko biedrību, lai veicinātu izglītību starp topošajiem latviešu fotogrāfiem un paceltu fotogrāfiju augstākā mākslinieciskā līmenī. Biedrībā iestājas (1907) arī Arnolds Cālītis. Strādājot Buclera veikalā (līdz 1909), Arnolds tuvāk iepazīstas ar fotogrāfiju un tikko kā dzimušo kinematogrāfiju. Darbs Buclera veikalā noteica viņa mūža turpmāko aroda izvēli, saistītu ar foto un kino mākslu un tehniku visa mūža garumā.

Cālītis atver (1910) savu foto veikalu Troņmantnieka bulvārī ar ieeju no Suvorova ielas (tagad Raiņa bulvāra un Kr. Barona) un izdod Fotogrāfisku piederumu tirgotavas cenu rādītāju, kura ievadā viņš raksta: Sastādot šo manu pirmo cenu rādītāju, ievēroju vispirmā kārtā katra priekšmeta labumu un pēc tam tik viņa cenu… (..) Katram, kas nodomājis sev iegādāt fotogrāfisku aparātu, ieteicu apskatīt tos manā veikalā, kur katram labprāt tos izrādu un dodu vajadzīgos paskaidrojumus, bez kā tas būtu spiests kaut ko pirkt.

Jau otrajā fotobiedrības rīkotajā fotoizstādē Siguldā Mārtiņa Buclera fotodarbnīcā Arnolds Cālītis iegūst otro godalgu par dabasskatiem, kas izpildīti pigmenta tehnikā. Viens no žūrijas locekļiem bija rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš. Stučkas valdīšanas laikā (1919) veikalu nacionalizēja, bet kā izcilu speciālistu Cālīti ieceļ par Centrālā fotopiederumu veikala vadītāju.

Nozīmīgs ir Cālīša ieguldījums latviešu fotogrāfijas attīstībā 20. un 30. gados. Viņš darbojas kā uzņēmējs un kā skolotājs, sāk ražot (1920) fotoplates ar nosaukumu VAGA, izgatavo un remontē statīvus, kopēšanas kastes, kartonus fotoattēlu uzlīmēšanai, apstrādā foto un kinoamatieru filmas. Kad pēc I Pasaules kara tiek atjaunota Latviešu fotografiskās biedrības darbība, pats kļūst par tās vadītāju (1932-1940) un izdevēju biedrības orgānam Fotografijas Mēnešraksts, kur arī pats publicē nozīmīgus rakstus, tādus kā, „Par etnogrāfisko fotogrāfiju”, „Latviešu kinematogrāfijas vēsture”, „Dažas piezīmes par mākslas fotogrāfijas kritiku” u.c. Viņa uzņemtā Latvijas filmu chronika tiek izlaista ik nedēļu, kam kā mācību līdzeklis pievienojas Skolu filmu chronikas. Pēc Fotogrāfijas mēnešraksta Cālītis kopā ar Jāni Sīli kā redaktoru izdod (1927-1928) žurnālu Attēls. Par nopelniem biedrības labā, blakus Jānim Jaunsudrabiņam, Arnoldu Cālīti ievēl par fotobiedrības goda biedru. Jau savā pirmajā pēckara izstādē (1921) Arnolds Cālītis izstāda uzņēmumus dabiskās krāsās, arī stereodiapozitīvus, no kuriem ir saglabājušies tikai nosaukumi – „Nedienu liecinieki”, „Vakars tuvojas” (zelta medaļa), „Mežs deg”.

Pirmajā krievu okupācijas gadā Arnoldu Cālīti ar NKVD drošības komitejas tautas komisāra Šustina pavēli arestēja (1941.11.VI) un piesprieda astoņus gadus izsūtījumā. Pēc atbrīvošanas (1943) no lēģera Vjatlagā, turpmākos gadus viņš pavadīja kopā ar ģimeni, kas 14. jūnijā tika izsūtīta uz Novosibirskas apgabalu Kargasokas rajonā, kur mira (1942) viņa sieva Leontīne, trīs gadus vēlāk viņa divdesmitgadīgais dēls Arnolds. Līdz atbrīvošanai (1956) Cālītis dzīvoja kopā ar meitu Veltu. Izdzīvot palīdzēja fotogrāfiju gatavošana vietējiem ļaudīm dažādiem dokumentiem.

Pētot represēto fotogrāfu lietas, Cālīša lietā izlasāma prātam grūti aptverams padomju ideoloģijas absurdums, proti, viņš tika vainots kā „sociāli bīstams elements”, jo no 1933. līdz 1940. gadam sastāvējis „fašistiskajā nacionālistiskajā organizācijā Latviešu biedrībā”, ar ko domāta fotobiedrība. Bez tam, viņš „ekspluatējis”, t.i., nodarbinājis 12 cilvēkus, un viņa gada ienākums bijuši Ls156,20.

2015. gada beigās Arnoldam Cālītim, kurš no dzīves aiziet 1972. gada 14. oktobrī un atdusas Meža kapos Rīgā, veltīta fotoizstāde pieminētajā namā Brīvības 38, kur viņš strādāja un arī dzīvoja. Šobrīd tur mīt nu jau pasaulē pazīstamo zilo mikrofonu (Blue Microphones) radītājs, grāmatas Mikrofoni un māksla autors, Cālīša mazdēls Mārtiņš Saulespurēns, kurš ar savu ideju un ražojumu pārspējis savu vectēvu pasaules mērogā. Rīkot izstādi ierosina namā atrodošā Andreja Upīša muzeja direktore Inese Kaire. Tur notikušas izstādes arī Arvīdam Jansonam un Elzai Rozenbergai, kuri savulaik dzīvojuši šajā namā.