Mehānikas un mašīnbūvniecības fakultātes kolektīvs š. g. 8. martā zaudēja vienu no saviem labākajiem biedriem. Pēkšņā nāvē, 51 gadu vecumā, mira metālu spiedienapstrādes katedras vadītājs, docents, tehnisko zinātņu kandidāts Aleksandrs Grikke. Aleksandrs Grikke dzimis Rīgā strādnieku ģimenē. 1915.gadā kopā ar rūpnīcas «Etna» kolektīvu, kurā strādāja Aleksandra tēvs, Grikkes ģimene evakuējās uz Ņižņijnovgorodu - tagadējo Gorkiju). 1937. gadā Aleksandrs Grikke beidza Gorkijas Industriālo institūtu. Viņu atstāja aspirantūrā, jo liela bija interese par zinātni. Taču Lielais Tēvijas karš pārtrauca jaunā zinātnieka darbu. Institūta vadība nosūtīja Aleksandru Grikki darbā uz rūpnīcu, lai veicinātu frontes apgādi ar jaunām automašīnām. Pēc kara Aleksandrs Grikke ir jau Gorkijas industriālā institūta mācību spēks. Lieliem sasniegumiem bagāts viņa dzīvē bija 1949. gads, kad Augstākā atestācijas komisija Aleksandram Grlkkem piešķīra tehnisko zinātņu kandidāta grādu un docenta nosaukumu. 1956. gadā Aleksandru Grlkki uzņēma Padomju Savienības Komunistiskajā partijā. 1958. gadā Aleksandrs Grikke atvadījās no Volgas un atgriezās Rīgā. Sākumā strādāja Zinātņu Akadēmijas Automatizācijas un mašīnpētniecības institūtā par direktora vietnieku zinātniskajā darbā, bet 1961. gadā viņš kļuva par mūsu institūta mehānikas fakultātes docentu. Aleksandrs Grikke ļotl mīlēja savu specialitāti. Viņš veicis lielu organizatorisko darbu, izveidojot institūtā metālu spedienapstrādes katedru. Viņš nekad nepārstāja mīlēt zinātni, tai strādāja līdz pēdējām savas dzīves dienām, pilnveidoja paša konstruētās ātrgaitas štancēšanas spiednes. Daudz viņš palīdzēja mūsu republikas rūpniecības uzņēmumiem metālu spiedienapstrādes jautājumu praktiskā risināšanā. (Jaunias inženieris, 1965)