Vecāki R. 1.ģimnāzijas matemātikas skolotājs Georgs Lerchs- Urdzevics.

Viņš precējies ar Amāliju Sēju, un ģimenē bija trīs bērni - divas meitas un dēls Voldemārs, kas absolvēja R.p.l.ģ. 1937. gada pavasarī.

***

1938. g. 18. decembrī, kad visu sirdis jau pildīja gaišais Ziemassvētku prieks, no mums šķīrās mūsu klases biedrene un audzēkne Elza Lerchs-Urdzēvičs. Tai nebija lemts redzēt mirdzošo Ziemassvētku eglīti Rīgas 3. ģimnāzijas aulā un priecāties līdzi savām biedrenēm.

Vēl tik jaunai sirdij ar gaišām cerībām nākotnē bija jāiet — jāiet, lai nekad vairs neatgrieztos, jo tā bija nepielūdzamā likteņa griba. Tās acis, kas pirms neilga laika tik mīļi un laipni skatijās uz mums, tās tagad ir aizvērušās uz mūžu mums un mūsu dzīvei, lai atsmaidītu citai, nezināmai, pilnīgākai, kurā nonākt un atkal tikties mēs visi ceram ar īstu un dziļu sirds ticību. Tā aizgāja no mums savā dzīves ziedonī, kad galvā tik daudz cēlu domu un sirds dzīves prieka pilna, neizsapņojusi savus jaunības sapņus. Atstāt dzīvi tad, kad tā visvairāk sola, kad par visu visvairāk gribas strādāt, ir grūti. Bet nāve negaida, viņa aizsauc viskarstākā darba laikā.

Šī drūmā decembra svētdiena paņēma sev līdz mī]u, sirsnīgu un čaklu klases biedreni. Skats neviļus aizslīd līdz tagad tukšai vietai klasē, no kuras agrāk raudzījās pretī laipns acu pāris, un nepavisam negribas ticēt, ka nekad, nekad vairs nedzirdēsim viņas balsi un neredzēsim viņas laipno smaidu. Viņa starp mums vairs nav, bet viņas tēls joprojām dzīvos mūsu starpā. Lai atmiņas par viņu mūs pavada kā Ziemassvētku zvaigžņu brīnišķīgais mirdzums.

Avots: Skolu dzīve, 1939

***