E.Lapiņas izglītība nebija augstsa, tomēr viņas mācību gadi bijuši stingri, iespēja pilnīgot savu gaumi Krievijā  - liela (apmeklējot Pēterburgas un Maskavas teātrus un koncertzāles).

Pēc 2.pasaules kara garus gadus vajadzēja nosēdēt fotodarbnīcas pagrabā un strādāt sūru retušētājas darbu, jo iepriekš algots darbs nebija strādāts tik ilgi, lai saņemtu manāmāku pensiju.

Avots: "Mani pacienti," Jānis Līepiņš. 1998.g.