Dzimis 1910. gada 24. aprīlī, Pārdaugavā, vietā, ko toreiz sauca par Veco Nometņu laukumu.   Rūdolfs bija trešais jaunākais dēls ģimenē. 1925. gadā sāka apmeklēt Ludolfa Liberta un Kārļa Miesnieka vadīto zīmēšanas studiju. Šās studijas mērķis bija sagatavot jauniešus iestājpārbaudījumiem Mākslas akadēmijā.  Materiālo atbalstu no vecāku puses Rūdolfs nevarēja gaidīt, jo tēvs Mārtiņš Pīlādzis bija arsenāla kučieris ar nelieliem ienākumiem, māte Anna – mājsaimniece, vidējais brālis Jānis studēja arhitektūru, studiju nauda bija jāpelna pašam, tā 1926. gadā 16 gadu vecumā sāka strādāt par skatuves meistara  palīgu Torņkalna Tautas teātrī.

     1929. gadā iestājās Mākslas akadēmijā, kur darbojās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā. Šajā laikā izpelnījās Mākslas akadēmijas prēmijas par izstrādātajām skicēm A. Brigaderes lugām „Princese Gundega” un „Lolitas brīnumputns” Rūdolfs Pīlādzis bija pieprasīts vairākos Rīgas teātros. 1940. gadā izveidojās spēcīga teātra grupa Jelgavā, kuras vadību uzņēmās Ēvalds Valters, tika uzaicināts arī Pīlādzis, taču Otrais Pasaules karš pārtrauca teātra darbību. 1942. gadā izveidoja dekorācijas divām izrādēm Akadēmiskajā drāmas teātrī,  vēlāk nāca piedāvājums strādāt Liepājas teātrī.1938.gadā tika iesaukts Latvijas armijā, leģionā, nokļuva krievu gūstā Tulas apgabalā, tāpēc politisku apsvērumu dēļ nebija vēlams uzturēies Rīgā.  1947. gadā Arvīda Spertāla uzaicināts atgriezās Jelgavas teātrī. 1953. gadā  Valmieras teātris tika apvienots ar Jelgavas teātri, kur uz vairākiem gadiem par galveno un vienīgo dekoratoru strādāja Rūdolfs Pīlādzis, kur strādāja kopā ar režisoriem Annu Lāci un Pēteri Lūci. Šajā gadā piedalījās Līgatnes kultūras nama iekštelpu noformēšanā – uzgleznojot pēc J. Raiņa tēliem divus panno (kuri ir restaurēti) un gleznojumus uz stikla. 1958. gadā nodibinājās Daugavpils Muzikāli dramatiskais teātris, kur Pīlādzis tika uzaicināts par teātra galveno scenogrāfu. Kopā ar režisoru Olģertu Dunkeru tika veidoti daudz interesantu uzvedumu (V.Lācis „Zeme un jūra”, Dž. Verdi „Traviata” u. c.)

      Uzveduma „Valmieras  puikas” pirmizrādes priekšvakarā, braucot no Rīgas uz Valmieru, ciešs ļoti smagā avārijā.  Traumas bija ļoti smagas, atveseļošanās ieilga.  Šajā periodā ļoti palīdzēja viņa dzīvesbiedre Emma Pīlādze (stomatoloģe), kura spēja saņemties pati, optimistiski iedvesmot savējos, iedvest ticību nākotnei.  Šajā periodā viņa aicina viņu gleznot dabā, apsēžoties blakus vīram pati arī gleznoja. Iedragātā veselība neko citu neļāva kā uzņemties viesscenogrāfa pienākumus, kā arī sniedza konsultācijas Kultūras ministrijas un E. Melngaiļa Tautas mākslas nama rīkotajos pasākumos, vadīja kvalifikācijas celšanas kursus pašdarbības scenogrāfiem u.c.

      Bijušas vairākas personāl izstādes, pēdējā 1968. gadā. Viņš atstājis lielu mantojumu  ap 300 un vairāk stājdarbiem, dekorāciju metus, kostīmu skices. Viņa piemiņu glabā divas meitas (Anita un ....), četri mazbērni un pieci mazmazbērni. 1969. gadā bija Rūdolfa Pīlādža pēdējais profesionālais uzvedums L. Paegles „Dievi un cilvēki”, ko Valmieras teātrī iestudēja P. Lūcis par godu teātra 50 gadu jubilejai. Paralēli scenogrāfa darbam aizraujas ar stājglezniecību.

     R. Pīlādža mūžs pārtrūka pēkšņi  1969. gada 8. martā. 1985. gadā izdevniecība „Liesma” izdeva grāmatu „Rūdolfs Pīlādzis”, kuras  autores ir V. Lapacinska un L. Akurātere.