Konrāds Ubāns  bija latviešu mākslinieks, biedrību Rīgas mākslinieku grupas un "Sadarbs" biedrs.

Dzimis Rīgā, Rīgas dzelzceļa strādnieku ģimenē.

No 1902. līdz 1910. gadam mācījās Odiņa komercskolā. Pēc tam pusgadu studējis Odesas mākslas skolā.

1911. gadā iestājies Rīgas mākslas skolā, kur studēja līdz 1914. gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš, kas neļāva turpināt mācības šajā skolā.

Izglītošanās gaitas turpina Penzas mākslas skolā, tomēr 1916. gadā tika iesaukts armijā, kurā dienēja līdz 1918. gadam. Šajā gadā viņš arī atgriezās dzimtenē.

Izstādēs piedalījās no 1911.gada. 1920. gadā notiek viņa pirmā personālizstāde. Tai pašā gadā viņš sāka strādāt Valsts mākslas muzejā kā direktora Burkarta Dzeņa palīgs.

1922. gadu viņš pavada studiju braucienā pa Vāciju un Franciju. Nākamajā gadā notiek viņa otrā personālizstāde.

1925. gadā Vilhelma Purvīša aicināts viņš uzsāka darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur bija gleznošanas pasniedzējs. Šajā darba vietā viņš strādā līdz pat 1940. gadam. Padomju varas laikā kļūst par Glezniecības katedras docentu, bet vēlāk (1946) par glezniecības profesoru. Šajā darba vietā viņš darbojās līdz pat sava mūža beigām.

1958.gadā piešķirta LPSR Valsts prēmija.1959. gadā ieguva LPSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu.

1969. gadā notiek viņa ceturtā personālizstāde, bet 1980. gadā viņa pēdējā personālizstāde, kura bija visplašākā pēc savu darbu kopskaita.

Miris 1981. gadā, apglabāts Rīgas Meža kapos.

Mākslinieciskā darbība

Ubāns tiek uzskatīts par izcilu ainavistu, intīmas noskaņu ainavas meistars, izsmalcināts kolorists. Gleznojis arī portretus, klusās dabas, aktus, darbojies grafikā, tēlniecībā, keramikā. Strādājis eļļas tehnikā.

Sākot ar 1920. gadu vidu, Ubāna glezniecībā nostiprinājās interese par subjektīvi pastiprinātu impresionistisku redzējumu. Viņš gleznoja portretus, klusās dabas, bet jo īpaši Rīgas nomali Pārdaugavā un Daugavas ieleju. Motīvu izvēli noteica tas, ka pie Daugavas stāvajā Pērses upes krastā iepretim Kokneses pilsdrupām K. Ubāns ieguva savu vasaras māju.

Daugava pie Kokneses kļuva par K. Ubāna glezniecības neizsīkstošu iedvesmas avotu. Viņš ir sacījis šādus vārdus:

“Man ļoti patīk Pērse, Daugavas krasti, un es esmu vairākas reizes no Pļaviņām nostaigājis līdz Skrīveriem un vērojis. Šis posms, man liekas, ir viens no skaistākajiem mūsu Daugavas posmiem. Man ir varbūt zināmā mērā romantiska daba, un es, vārdu sakot, tur sajūtu to, kas man ir tuvs. Tur es esmu no sevis visvairāk dabūjis ārā. Koknesē es biju pilnīgi savā elementā.”

1930. gados Ubāna ainavas ieguva monolītu un episku raksturu, krāsu kāpinājumu sasniedzot saulrieta gleznojumos. Saulriets padarīja iespējamas visplašākās krāsu simfonijas.

Anšlavā Eglīša domas par K. Ubānu:

“Ubāns bija glīts, kulturāla paskata cilvēks. Vidējā, bet samērīga auguma. Vienmēr rūpīgi nokopies, tumšā uzvalkā. Vienmēr ļoti laipns, viņš tomēr turēja lūpas tikko viežamu ironisku smaidu. Viņš bija ļoti savaldīgs, nekad nesteidzās, nekad neiekarsa un neielaidās strīdos.”