Leonīds Reimanis dzimis 1915. gada 31. martā Ventspilī. Viņam bija māsa Zinaida Reimane. Viņa radi būs pazīstami dažiem melburniešiem: Antonija un Pēteris Elsiņi.

1937. gadā Leonīds Reimanis beidza Rīgas Pilsētas tehnikumu. Viņš iestājās Vidzemes divīzijas sakaru rotā, kur viņš beidza radio telegrāfistu instruktoru kursu.

1941. gadā Leonīds Reimanis apprecēja Zinu Kuzmicku.

1942. gadā piedzima meita Gita Reimane, kas ir Grega māte. Viņa dzīvo Melburnā. Stāstīts, ka Gita kā maza meitiņa reiz atradusi granātu un mājās ar to spēlējusies.

Otrā Pasaules kara laikā Leonīds Reimanis, tā stāsta, esot sievai Zinai sagādājis pistoli, vai nu ko sevi pasargāt, vai sliktākā gadījumā, izdarīt pašnāvību.

1944. gadā Leonīds Reimanis kļuva par 19. divīzijas leģionāru. Pēc ievainojuma Minskā, viņš strādājis kā metāldarbu instruktors Ventspilī.

Sarkanai armijai tuvojoties, 1944. gada oktobrī viņa ģimene brauca bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņa kundze mira ar tuberkulozi 1945. gadā Vācijā. Leonīds Reimanis nekad neuzzināja notikušo.

Kad karš Eiropā beidzās, 1945. g.  maijā, Leonīds Reimanis divus gadus slēpās zem tēvoča mājas Ventspils tuvumā.

1947. gada martā vai aprīlī Leonīds Reimanis pievienojās Puzes-Piltenes partizānu grupai. Katrs partizāns pieņēma sev citu vārdu, segvārdu, lai okupācijas varai būtu grūtāk personas identificēt.

Leonīds Reimanis pieņēma segvārdu Uģis. Šī grupa cīnījās ar čeku līdz 1953. gadam.

Māsīca Alīde Reimane sagādāja radio aparātu partizāniem, un vēlāk pievienojās partizānu grupai.

Partizāni pārtika no ogām un sēnēm, un daļu salasīto ogu apmainīja ar lauksaimniekiem pret kartupeļiem un miltiem.

Dzīve mežā bija grūta. Partizāni baidījās no čekistiem, kas viņus meklēja un vajāja, nereti mēģinot izspiest informāciju par meža brāļiem no lauksaimniekiem un viņu ģimenēm. Partizāni tāpēc nevarēja gandrīz nevienam uzticēties. Viņi baidījās, ka informāciju par viņiem varētu nodot tālāk citiem, līdz kamēr tā nonāk pie čekas. Draudēja arī čekistu infiltrācija partizānu grupās. Visvairāk meža brāļi baidījās, ka viņus sagūstītu dzīvus, jo viņi zināja, kādas briesmas viņiem tad draud – kā spīdzināšana vai deportācija uz spaida darbu nometni Sibīrijā. Partizāni nevarēja palikt vienā vietā. Viņiem pastāvīgi bija jāmaina dzīves vietas mežā izraktos bunkuros vai alās. Viņi cīnījās arī ar pārtikas trūkumu, it sevišķi pēc 1949. gada masu deportācijām no laukiem, kad aizveda daudz ēdiena piegādātāju. No jaundibinātiem kolhoziem partizāni nevarēja dabūt pārtiku. Ziemas bija grūtas. Meža brāļi sala izraktos bunkuros, drēbes bieži bija mitras, ēdiens dažkārt pilnīgi sasalis.

1947. gadā Puzes-Piltenes partizānu grupā bija starp 70 un 80 personu.

1953. gadā bija palikuši tikai 7.

Sestdien, 1953. gada 5. septembrī trīs partizāni – Leonīds Reimanis, Kārlis Trusītis un Teodors Picalcelms bija Bujānu lauksaimniecībā.

Čekisti to uzzināja un ielenca Bujānus; ieradās 16 čekistu kravas mašīnas un bruņotie auto. Ap māju ierīkoja elektrisku sētu.

Trīs partizāni slēpās uz kūts jumta. Čekisti aizveda Arvīdu Mūrnieku, kas bija slēpies Bujānos.

Nākošajā rītā, 6. septembrī čekisti izveda mājas īpašnieku Žani Blumbergu pagalmā netālu no kūts, nogrūda viņu uz ceļiem un viens čekists ar veseri rokā atvēzējās, it kā sitīs Žanim Blumbergam pa galvu, bet tad nometa veseri zemē.

Žanim Blumbergam galvā uzlika čekista uniformas cepuri un lika pa trepēm kāpt uz kūts jumta, kur slēpās trīs partizāni. Viņam sekoja čekists un čekas suns. Partizāni nošāva suni, un ar to sākās sīva kauja starp partizāniem un čekistiem. Čekisti šāva degošās trasējošās lodes uz kūti, kas sāka degt. Viņi nelaida ugunsdzēsējus klāt, un kūts nodega līdz pamatiem. Tā bojā gāja Leonīds Reimanis un vēl divi latviešu partizāni.

1991. gadā Leonīdu Reimani un viņa cīņas biedrus ar militāru ceremoniju apbedīja Dzelzkalna Brāļu kapos. Gregu ļoti aizkustina vectēva gaitas, un viņš ir lepns uz vectēvu. Gregs, kā jūs redzat, ir ieguvis daudz informācijas par Leonīdu Reimani, ir staigājis pa mežiem, kur viņš ar cīņas biedriem ir slēpies, bijis Bujānu mājās un iededzinājis svecīti pie vectēva kapa.

Maksis Dārziņš, Lija Andersone, Lelde Graudiņa, Melburnas Latviešu vidusskolas audzēkņi

* 1915. III 31. Ventspilī

                Beidzis Rīgas pilsētas tehnikumu,

                1937. IV 15. Vidzemes divīzijas Sakaru rotas karavīrs,

                1937. IX 30. beidzis Instruktoru radio telegrāfistu kursu,

                1937. XI 18. dižkaravīrs,

                1937. XII 24. kaprālis,

                1938. X 20. Kara skolas kadets,

                1940. VII 27. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1940. VII 27.,

                1940. VII 27. Auto tanku brigādes, jaunākais virsnieks.

                1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā,

                1940. IX 27. pārskaitīts uz Strēlnieku 285. pulku, Rotas (IX) vada komandieris,

                1941. II 13. Atsevišķā sapieru bataljona virsnieks.

                Avots:       LVVA 1471-1-93-6.;

                               LVA 28-1-1.;

                               V. Eichenbauma arhīvs # 4948.