Edgars Andersons - latviešu vēsturnieks. Dzimšanas vieta - Tukums.

Vecāki -  Voldemārs un Emīlija Alma Andersoni.

Par sevi pats izsakās: "Esmu dzimis valsts ierēdņa ģimenē. Mana māte bija no vecas Rīgas latviešu dzimtas, kas devusi kuģu būvētājus, jūrniekus, ierēdņus, mehāniķus un gleznotājus, kam visiem bija kopīga mīlestība pret mūziku un literatūru. Mana tēva ģimenes saknes noved līdz Vestfālei, Vācijā, kaut gan lielākai daļai viņa senču uzvārdi ir zviedriski. Šī ģimene devusi karavīrus, kroģerus, namīpašniekus, uzņēmējus, staļļmeistarus un ierēdņus, kam pa lielākai daļai bija dzīva interese vēsturē. Mans vectēvs kā Preobraženskas gvardu pulka karavīrs ieguva ordeni par varonību Šipkas kaujā turku karā un ar savu kavalerijas nodaļu kā pirmais sasniedza Marmaras jūru. Viņa brālis karoja Kaukāza frontē. Manam tēvam par varonību Lodzas kaujās I Pasaules kara laikā piešķirts Jura ordenis, ar piezīmi, ka viņš kritis kara laukā. Faktiski viņu saņēma vācu gūstā, no kura viņš 2 reizes dēkaini izbēdzis līdz Holandes robežām un trešo reizi caur Poliju sasniedzis Krieviju. Latvijā viņš darbojās kā saimniecisks ierēdnis Tieslietu ministrijā.
Gandrīz visu agro jaunību pavadīju Rīgā, bet vasaras kopā ar savu sirgstošo brāli Rūdolfu Rīgas jūrmalā, Ķemeros vai Vidzemes vidienē."

Mācījies Rīgas 2. vidusskolā.

1943. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu.

Nākamajā gadā emigrējis uz Vāciju.

Tur no 1945. līdz 1949. gadam bijis mācību lietu pārzinis un lektors Vircburgas Tautas augstskolā, no 1946. līdz 1949. gadam — doktorands Vircburgas universitātē un latviešu studentu centra savienības vadītājs Vācijā. Vēl arī  Andersons bija Baltijas studentu centrālās padomes priekšsēdētājs.

1949. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi ASV.

1950. gadu vidū bija Leikforestas koledžas pedagogs, 1956. gadā ieguvis doktora grādu Čikāgas universitātē. Bijis profesors vairākās universitātēs, tāpat kopš 1957. gada konsultējis ASV federālo valdību un Kalifornijas štata valdību vēsturē. Pētījis vairāku valstu, tai skaita Latvijas, vēsturi, diplomātijas un militāro vēsturi.

***

Braucot no Losandželosas uz savu dzīves vietu Sanhozē pilsētā, Dr. Edgara Andersona vadīto automašīnu, krustojot ceļu, sadragāja smagā kravas mašīna.

Tā 4.jūlija naktī beidzās čaklā vēsturnieka mūžs un darba gaita. Reizē ar viņu, izsviesta no automašīnas, mira latviete (Latvijas radio un TV žurnāliste Drosma Jurjeva), kas bija ieradusies no Latvijas un kārtoja latviešu grupas piedalīšanos ceļojumā uz Tobāgo. Dzimtenē viņai paliek 9 gadus veca meita. Cilvēku likteņos dažreiz akla nejaušība sagrauj saprašanas robežas. Savu vēsturnieka darbu nu jau daudzus gadu desmitus Edgars Andersons veica drudžainā steigā, it kā paredzēdams, ka viņu var pēkšņi no tā atraut. 

Tā gadu gaitā radās kādas 15 lielas grāmatas latviešu un citās valodās, ap 300 rakstu zinātniskos izdevumos, bez tam vēl Latvju enciklopēdijas sējumos un citos izdevumos ieguldīts milzu darbs. 
Viss tas bija paveikts, pildot pilna laika profesora pienākumus Sanhozē valsts universitātē. Papildus tam mūsu vēsturnieks lasīja neskaitāmas viesu lekcijas un lekciju ciklus citās universitātēs un zinātniskas        organizācijās. Dr.Edgars Andersons bija arī padomnieks vēsturē, diplomātija, mūzeju un archīvu jautājumos ASV valdības iestādēm, Huvera institūtam un vairākām universitātēm, kas savukārt prasīja krietnu laika ieguldījumu. 

Darbam aizgājējs nodevās ar fanātisku dedzību, daudzkārt aizmirsdams pulksteni, azaidu un mājas. Rezultātā ir paveikts ne tikai milzu darba daudzums, bet daudz kas arī tāds, ko neviens cits eizdarītu. Tas pirmām kārtām attiecas uz archīviem, kas glabā dokumentus par Latvijas likteņiem nesenajos pārbaudījumu gados. Viņš pētīja šos dokumentus dažādās zemēs un kontinentos, lai atklātu patiesību par cēloņiem, kas sagrāva ne tikai Latvijas valsts neatkarību, bet visas Eiropas garīgo un politisko līdzsvaru Otrā pasaules kara priekšvakarā. Laba da|a no drūmā stāsta, ko sniedz šie dokumenti, ir iestrādāti divos milzīgos 704 un 698 lappušu biezos Ārpolitikas sējumos, kurus savā Latvijas vēstures sērijā 1982/84.g. izdeva apgāds Daugava Zviedrijā.

Otrs grūti aizsniedzams pētījumu novads bija latviešu līdzdalība 17.gadsimta kolonizācijas pasākumos Karibu salās un Rietumāfrikā, šo pētījumu dēļ viņš devās uz Tobāgo un atklāja tur, ka vietējie iedzīvotāji vēl pēc 300 gadiem nav aizmirsuši baltādainos kurzemniekus (kā viņi dēvē latviešus), kas viņus 17.gadsimtā neiejūdza vergu gaitās, bet iemācīja viņiem kopt zemi. Pēc tam uz Tobāgo sākās trimdas latviešu ceļojumu straume. Neiemītu ceļu Edgars Andersons gāja arī Latvijas militārajā un ieroču vēsturē, pētīdams to, kas citādi paliktu neatklāts. 

Viņš gādāja arī par jaunu Latvijas vēstures pētītāju audzināšanu un pulcināšanu, — bija viens no Baltijas studiju veicināšanas apvienības dibinātājiem un pirmajiem vadītājiem. Savus studentu 
viņš centās pievērst pirmkārt Eiropas un Latvijas vēstures pētīšanai un ar katru, kas šim aicinājumam sekoja, apgājās kā tēvs. 

Edgars Andersons piedzima Tukumā 1920.gada 17.jūnijā.

1943.gadā beidza  Latvijas universitātes vēstures nodaļu 

1946.-49.g. bija doktorands Vircburgas universitātē Vācijā.

1956.gadā ieguva Dr. grādu Čikāgas universitātē par disertāciju "The Curonians and the Vestindies".

No 1957.g. darbojās Sanhozē valsts universitātē.

1969.g. viņam piešķīra izcila profesora titulu Livingstona universitāte,

1972.g. — izcila izglītības darbinieka titulu,

1973.g. — izcila profesora titulu Sanhozē universitātē 

1981.g. — prezidenta scholara titulu. 

Nesen viņš apmeklēja Latviju un piedzīvoja tur ļoti sirsnīgu uzņemšanu.

Pēc tam no Latvijas uz viņa telefonu Sanhozē sākās nemitīga zvanīšana. Bija sarunāits otrs viņa apmeklējums Latvija un sākti priekšdarbi viņa vēstures grāmatas izdošanai Rīgā.

Tas nu viss palicis pusceļā vai nogūlies uz viņa dzīves biedres Ligitas pleciem. Ligita, kas devās uz Kaliforniju no Londonas, dēls Filips un Ligitas māte ir viņa dziļi satriektie tuvinieki

Jānis Andrups