Reinis Kaudzīte bija latviešu rakstnieks un skolotājs. Pirmā latviešu romāna "Mērnieku laiki" līdzautors (kopā ar brāli Matīsu).

Dzimis 1839. gada 12. maijā Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta "Mādaros". Viņam un brālim sākotnēji bija tēva uzvārds Kaudze, taču vēlāk abi brāļi to nomainījuši.

R. Kaudzīte skolu nav apmeklējis, bet no 17 gadu vecuma izgatavojis vērpjamos ratiņus un vedis uz tirgu pārdot. 

1867. gadā kļuvis par "Kalna Kaibēnu" pagastskolas ēkas pārvaldnieku un skolotāju, mācījis ģeogrāfiju un ticības mācību. Vairākos rakstos aizstāvējis latviešu zemnieku un latviešu valodas tiesības, vērsies pret vācu mācītāju tieksmēm uzkundzēties latviešu tautai par tās "dabiskajiem vadoņiem", polemizējis ar mācītāju T. Dēbneru.

Žana Žaka Ruso ietekmē sarakstījis apmēram 900 aforismu. Sarakstījis mācību grāmatas "Bībeles stāsti tautas skolām", "Garīgs skolas draugs", "Ģeogrāfija tautas skolām".

1880. gados savā pusē ticis cienīts un mīlēts — kļuvis par sava pagasta vecāko.

Kopš 1870. gada R. Kaudzīte bija Vecpiebalgas vietniekpulka loceklis, dažus gadus — pagasta vecākais, 35 gadus — Cēsu apriņķa karaklausības komisijas loceklis. Reiņa ierosmē tika noorganizēta "Vecpiebalgas savstarpīgā ēku apdrošināšanas biedrība pret uguni" (1880), kas darbojās pēc R. Kaudzītes izstrādātajiem statūtiem. Pēc tiem apdrošināšanas biedrības organizējās visā Latvijā un Igaunijā. 

1879. gadā tika izdots kopā ar brāli Matīsu Kaudzīti sarakstītais romāns "Mērnieku laiki", kas ir pirmais reālistiskais romāns latviešu valodā.

1880. gadā R. Kaudzīte "Kalna Kaibēnus" nopirka.

No 1904. gada uzturējās dažādās vietās — Rīgā, Siguldā, Cēsīs u.c., no 1913. gada Neibādē (pašreizējie Saulkrasti), kur iegādājās nelielas mājas un mūža pēdējos gadus nodzīvoja kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi.

1920. gadā R. Kaudzīte atgriezās pie brāļa Matīsa "Kalna Kaibēnos", kur nomira tā paša gada 21. augustā. Apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos.