Vera Paulīne piedzima Rīgā Jēkaba un Līzes Altbergu ģimenē. Altbergiem jau bija 1908. gadā 15. oktōbrī dzimis dēls Arvīds Johans. Altbergi Rīgā bija ienācēji no Vārmes pagasta. Jēkabs Altbergs strādāja, kā toreiz dēvēja, par ekspresi – mēbeļu un smagu priekšmetu parvadātāju, Līze – audzināja bērnus un kopa māju. Ģimene mitinājās Iekšrīgā, Miesnieku ielā 11, nelielā dzīvoklī.

Vera jau kopš bērnības bija zinātkārs un prātīgs bērns, apveltīta ar labu atmiņu. Pēc 2. Rīgas vidusskolas pabeigšanas Vera turpināja mācības Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē. Jaunā filoloģe pēc diploma saņemšanas tika nozīmēta darbā par skolotāju Saldū.

Kurzemē viņas dzīvē ienāca jauns saimniekdēls Ādolfs Ķivelītis un Vera Altberga kļuva par Veru Ķivelīti. Jaunās ģimenes laime nebija ilga – sākās okupācija, aresti un izsūtīšanas. 1941. gada februārī Ādolfs Ķivelītis tika arestēts, apsūdzība bija smieklīga – kādā sarunā ar darba biedriem Rīgas sakaru pārvaldē viņš bija izteicies, ka karā uzvarēs Anglija.

1941. gadā, okupācijas varai pametot Latviju, apcietinātais Ādolfs Ķivelītis tika  politiski represēts, izvests uz Maskavu, aizmuguriski notiesāts un sodīts ar nāvi. Tagad reabilitēts kā nelikumīgi notiesātais. Veru Ķivelīti bēgļu gaitas kopā ar tēvu Jēkabu Altbergu 1944. gada rudenī aizveda uz Kurzemes katlu un tālāk Vāciju, pārvietoto personu nometni Eslingenā un 1948. gadā pāri okeanam – uz Kanadu. Eslingenā ģimene palielinājās ar brālīti Mārtiņu Altbergu.

Jau Eslingenā Vera iesaistījās latviešu kultūras un izglītības dzīvē – bija vietējā laikraksta līdzstrādniece un autore. Pēc pārcelšanās uz Kanadu, kā daudzi latviešu kultūras un izglītības darbinieki, bija spiesta strādāt savai izglītībai neatbilstošu darbu. Veru, kuŗa otrā laulībā arī ar bēgli no Latvijas – Vili Streitu kļuva par Veru Streitu, Hamiltonā, Ontārio provincē norīkoja darbā psihiatriskajā slimnīcā, bet pēc neilga laika Hamiltonas slimnīcā darbā ar dokumentiem – slimības vēsturēm. Tika izmantotas arī Veras valodu zināšanas, jo Kanadā, daudzo iebraucēju dēļ, ārstiem ar angļu valodu nepietika.

Ilgajā trimdas laikā (1948 – 2002) Vera Streita neaizmirsa latviešu valodu, rūpējās par tās saglabāšanu un tīrību, piedalījās latviešu trimdas laikrakstu un žurnālu izdošanā, katru reizi uzsveŗot, cik svarīgi ir saglabāt valodas tīrību, pareizību. Hamiltonā interesentu grupa nodibināja literāro pulciņu, kur rēgulāri tika apspriesti latviešu literātūras, sevišķi dzejas jaunumi. Vera Streita sagatavoja daudzus priekšlasījumus par latviešu literātūru, par Latvijas brīvvalsts literātiem un valstsvīriem. Priekšlasījumi viņa nolasīja ne tikai literārā pulciņā, bet arī latviešu ev.-lut. draudzes un pensionāru saietos, tos arī publicēja latviešu mēnešrakstos un citur. Vera Streita konsekventi atzina un cīnījās par latviešu pareizrakstību bez okupācijas laikā ieviestiem jaunumiem, viņas atstātie manuskripti rakstīti tieši ar tādu pareizrakstību, kādā viņa mācījās augstskolā.

2002. gadā Vera Streita atgriezās Latvijā. Viņa atgriezās savā Tēvzemē ar to pašu grāmatām pildīto koka koferi, ar kuŗu 1944. gadā bija atstājusi Latviju. Tikai šoreiz tas bija pildīts ar grāmatām, kuŗu autori bija trimdas rakstnieki un dzejnieki un kuŗas nebija pieejamas Latvijā visus okupācijas gadus.

www.antava.lv