Kārlis Jansons (dzimis 1896. gada 23. aprīlī Nītaures pagastā, miris 1986. gada 16. jūnijā Cēsīs) bija latviešu tēlnieks.

Kārlis Jansons dzimis Nītaurē, taču no četru gadu vecuma dzīvojis pie Cēsīm, Siļķu mājās. Mācījies Millera reālskolā Cēsīs. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Jansons devies turpināt mācības Kazaņas un Pleskavas komercskolās.

1917. gadā viņš iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā, kas tobrīd atradās Maskavā, lai studētu arhitektūru.

Sākumā Kārlis Jansons nodarbojies ar glezniecību, bet 1918. gadā pievērsies tēlniecībai.

No 1921. līdz 1925. gadam viņš mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā un beidza profesora Konstantīna Rončevska tēlniecības meistardarbnīcu.

Kopš 1927. gada Jansons piedalījās Latvijas mākslas izstādēs Rīgā un ārzemēs, viņam ir bijušas personālizstādes Cēsīs.

No 1937. līdz pat 1972. gadam Jansons strādāja Mākslas akadēmijā par tēlniecības pasniedzēju. Kārlis Jansons veidojis pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem (1932.), Latgales Māras pieminekli Rēzeknē (1939.) un Latgales partizānu pulka pieminekli Balvos (1938.). Šie darbi padomju laikā tika iznīcināti.

Viņš darinājis arī daudz kapa pieminekļus, arī valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli Rīgas Meža kapos.

Tēlnieks miris 1986. gada 16. jūnijā, apbedīts Cēsīs, Meža kapos.

Pec Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa dēls Andrejs Jansons atjaunoja okupācijas iestāžu iznīcinātos K. Jansona veidotos pieminekļus.

***