Valentīna Daģe, dzimusi Sauka, šo pasuali ieraudzīja 1924. gada 18. maijā mājās ″Marijas″ pie Marijas ezera Sēlijā.

Viņa raksta arī par medicīnas studijām: iestājos LU Medicīnas fakultātē 1945. gadā. Mācījāmies piecus kursus un sesto – jau Rīgas Medicīnas institūtā. Beidzām Rīgas Medicīnas institūtu 1951. gadā kā pirmais ārstu izlaidums. Institūtu beidzot mēs to neapliecinājām ar Hipokrāta zverestu, bet ar lielu, skaidru atziņu: ārsts dzīvo slimniekam. Arī banketa nebija – tam nepietika naudas. Mēs izgājām dzīvē ne tikai bez Hipokrāta zvēresta, bet arī bez ″Ievada specialitātē″, bez medicīnas psiholoģijas un t.t. Trīs mēnešus pirms valsts eksāmeniem lielākai daļai studentu paziņoja, ka neesot beiguši vidusskolu- vācu laikā beigušajiem pēkšņi to neatzina... Tāpēc mācījāmies Raiņa vidusskolas vakara nodaļā – dažos mēnešos apguvām vajadzīgo vielu un saņēmām jaunu diplomu.″ Valentīna dus Dieva mierā līdzās meitai, dēlam un vīram Rīgā Miķeļa kapos.

Ilgus gadus dzīvoja ar ģimeni Daugavpilī, kur strādāja par bērnu ārsti, vadīja bērnu poliklīniku. Mūža nogalē pārcēlās uz Rīgu pie meitas Intas Tiļļas, mira 2012. gadā 1. slimnīcā no asins vēža. Apbrīnojami inteliģenta, daudz lasīja, adīja, saimnieciska un ar labsirdību audzināja bērnus, ikvienam palīdzēja, ja bija kādas problēmas ar veselību. Likteņa trieciens viņai bija dēla Jura Daģa negaidītā aiziešana Mūžībā 1990. gada rudenī...

Valentīna 1999. gadā uzrakstīja atmiņas par savu dzimtu, minot, ka: ″Mana mamma Veronika Sauka, dzim. 1894. gada 21. maijā, meitas uzv. Diņģele, izprecējās 27. gadu vecumā. Biju īsta ″memmes″ meitene tādā nozīmē, ka man aizvien gribējās būt pie mammas.(..)″

Viņas māte nodzīvoja līdz 78 gadiem un nomira vienā gadā ar tēvu Jāzepu Sauku 1972. gada 20. decembrī, apglabāti Smelines kapsētā.″