Milda Paļeviča-Bite bija latviešu filozofe, akadēmiskās estētikas aizsācēja Latvijā un mākslas vēsturniece, feministe. Franču filozofa Anrī Bergsona (1859—1941) mācības popularizētāja. Pētījusi estētikas un ar to saistītos filozofijas jautājumus, jo sevišķi iedziļinoties estētikas priekšmeta un estētikas kategoriju pētniecībā, tīrās mākslas un diletantisma analīzē. Rakstījusi darbus par mūzikas estētikas tēmām. Latvijas PSR laikā politisku motīvu nedrīkstēja strādāt filozofijas jomā.

Dzimusi 1889. gada 5. februārī Lielezerē skolotāja Indriķa Paļeviča (Jukuma Paļeviča brāļa) ģimenē, kas vadīja Lielezeres ministrijas skolu, vēlāk Ropažu nepilngadīgo noziedznieku koloniju (1896—1905), kā arī nodarbojies ar mūzikas pedagoģijas metodikas izstrādāšanu.

No 1901. gada mācījās Štēgmanes privātģimnāzijā, tad Dolgihu komercskolā un Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā (1905—1907) Rīgā. 

1907. gadā viņu par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā apcietināja. Divus mēnešus atradusies Butirku cietumā Maskavā, pret galvojumu atbrīvota.

1908. gada oktobrī Maskavā tiesāta un attaisnota.

1908. gadā viņa emigrēja uz Vīni, bet pēc tam uz Ženēvu, kur viņa 1909. gada decembrī apprecējās ar savu kādreizējo ģimnāzijas skolotāju Konrādu Bullānu (rakstnieku Falliju).

1909-1910.g. studēja filozofiju Strasbūras Universitātē.

1910. gada augustā-oktobrī kopā ar Falliju un viņa skolniecēm apceļojusi Itāliju.

Mākslas studiju nolūkā dzīvoja Venēcijā un Florencē (1910—1911), tad studēja mākslu (1911—1914) un filozofiju (1915) Parīzes Universitātē. Atklājusi sev A.Bergsona filozofiju.

1915. gadā sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu viņa kopā ar vīru atgriezās Rīgā, tad devās uz Maskavu, kur tā paša gada decembrī Fallijs mira. Milda Paleviča pārcēlās uz Petrogradu no kurienes

1917. gadā devās pie tēva uz Tālajiem Austrumiem un visu Krievijas pilsoņu kara laiku līdz 1920. gadam mācīja valodas gan Mandžūrijas ģimnāzijā gan arī Vladivostokas Universitātē.

1920. gadā viņa kopā ar tēvu atgriezās Latvijā un Latvijas Konservatorijā lasīja lekcijas par estētiku un mākslas zinātni. 

1921. gadā viņa salaulājās ar kapteini J. Biti un strādāja par ģimnāzijas skolotāju Rīgā (1921—1923).

1923. gadā turpināja filozofijas studijas Parīzes Universitātē un 1925. gadā Sorbonā ieguva filozofijas doktores grādu ar pētījumu par modernās vācu estētikas kritiskajām un zinātniskajām tendencēm (disertācija "Kritiskais un zinātniskais virziens tagadnes vācu estētikā").

Periodikā publicējusi apceres par estētiku un filozofiju, mēģinot savienot galvenos estētikas jautājumus ar A.Bergsona intuitīvisma filozofiju, uzsverot estētiskās pieredzes, radošās brīvības un pārdzīvojuma pašvērtību.

Pēc tam turpināja lektores darbu Latvijas Konservatorijā un Latvijas Universitātē, kā Latvijas konservatorijas pārstāve piedalījās estētikas un mākslas zinātnes kongresos Hamburgā (1930) un Parīzē (1937).

1936. gadā izdeva rakstu krājumu "Aistētikas problēmas". Bija Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrības priekšsēdētāja. Otrā Pasaules kara beigās izlēma palikt Latvijā, pirmos pēckara gadus M. Palēviča-Bite lasīja lekcijas filozofijā.

1950. gadā M. Palēviča tika atstādināta no pedagoģiskā darba, jo tika apšaubīta viņas Sorbonnā iegūtā zinātniskā grāda pilntiesību padomju augstākajā mācību iestādē, komisija Maskavā bez jaunas disertācijas aizstāvēšanas atsacījās apliecināt M. Palēvičas zinātnisko kvalifikāciju. Kā vienīgais publicētais darbs bija viņas pētījumu par Raiņa estētiskajiem uzskatiem žurnāla "Karogs" burtnīcā. Noraidošu lēmumu par publicēšanu no Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Valsts izdevniecības saņēma manuskripts "Estētiskās domas attīstība Latvijā 19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē (līdz 1940. gadam)".

Mirusi 1972. gada 10. augustā. Viņas Latvijas PSR laikā nepublicētie darbi tika izdoti tikai pēc 1991. gada. Apbedīta II Meža kapos

Avoti:

"Latviešu rakstniecība biogrāfijās",R., Zinātne, 2003.

Vikipēdija

***

1907.gadā apcietināta par revolucionāru darbību. No 1908. līdz 1917.gadam emigrācijā. Pēc otrā pasaules kara politisku motīvu dēļ liegta iespēja strādāt filozofijas jomā. Pētījusi estētikas un ar to saistītos filozofijas jautājumus, jo sevišķi iedziļinoties estētikas priekšmeta un estētikas kategoriju pētniecībā, tīrās mākslas un diletantisma analīzē. Rakstījusi darbus par mūzikas estētikas tēmām.

Milda Paleviča bija viena no retajām sievietēm tā laika Latvijā, kas bija ieguvusi patiesi labi izglītību un zinātnisko doktora grādu Francijā. Pamatizglītība iegūta Štēgmanes privātģimnāzijā, tad turpināja izglītoties Dolgihu komercskolā un A. Ķeniņas ģimnāzijā.

Viņas tēvs Indriķis Palevičs bija pazīstams pedagogs, vadījis Lielezeres ministrijas skolu. Irlavas un Ropažu nepilngadīgo noziedzinieku kolonijas, kā arī nodarbojies ar mūzikas pedagoģijas metodikas izstrādāšanu.

1908.gadā pateicoties tēva ietekmei emigrēja uz Vīni, bet pēctam Ženēvu, kur apprecējās ar savu kādreizējo skolotāju un rakstnieku Konrādu Bullānu. Turpmākos gados turpināja iegūt labu izglītību:

• 1909.-1910.g- filozofijas studijas Strasbūrā.
• 1910.-1911.g- mākslas studijas Venēcijā un Florencē
• 1911.-1914.g- mākslas studijas parīzes universitātē
• 1915.g- Filozofijas studijas parīzē

1915.g. nogalē viņa kopā ar vīru atgriezās Rīgā, taču drīz vien dodas uz Maskavu, kur tā paša gada decembrī vīrs mirst. M.Paleviča pārcēlās uz Pēterburgu no kurienes 1917.g. devās uz Tālajiem Austrumiem un līdz 1920.g. strādāja gan Mandžūrijas ģimnāzijā gan arī Vladivostokas universitātē.

1920.g. viņa atgriezās Latvijā un lasīja estētikas un mākslas zinātnes lekcijas konservatorijā. 1921.g. viņa salaulājās ar kapteini J.Biti, bet jau1923.g. uzsāka studijas Parīzes universitātē un 1925.g. absolvēja Sorbonnu, iegūstot filozofijas doktores grādu. 1926.g. viņa atgriezās Latvijā un viņas turpmākā darbība ir saistīta ar Latviju. M.Bite - Paleviča lasa lekcijas Latvijas Universitātē, Latvijas konservatorijā, kā Latvijas pārstāve piedalās estētikas un mākslas zinātnes kongresos Hamburgā (1930.g.) un Parīzē (1937.g.). Milda Paleviča ir "Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrības" priekšsēdētāja. Liekas, M.Bites — Palevičas būtība atbilda viņas skolotāja filozofa A.Bergsona atziņai, ka visa cilvēka dzīve savā būtībā ir jaunrades aktu sērija, un savā dzīvē viņa turpināja īstenot šo atziņu. II Pasaules kara beigās M.Bite — Paleviča palika Latvijā. Jaunībā izbaudījusi, ko nozīmē emigrācija, viņa vairs nevēlas atstāt Latviju. Dažus pirmos pēckara gadus viņa vēl lasīja arī lekcijas filozofijā, bet 1952.g. M.Bitei - Palevičai aizliedza darboties filozofijā.

Avots: lv.wikipedia.org

Paleviča Milda

1889 – 1972

Pirmā filozofijas doktore sieviete, profesionālās akadēmiskās estētikas aizsācēja Latvijā, mākslas vēsturniece, pedagoģe.

Milda Paleviča piedzima 1889. gada 5. februārī (v.s. 24. janv.) Pēc Palēvičas vārdiem, abi vecāki – skolotājs Indriķis Palēvičs un mājsaimniece Anna Palēviča (dzim. Brūns) – bijuši zinātniska gara skaidroti. Tai pat laikā kristietību Palēvičas tēvs esot augstu vērtējis, tās ētiskās mācības dēļ, to arī censdamies realizēt savā audzinātāja darbā. Savukārt Anna simpatizējusi Jaunās strāvas kustībai un iestājusies par sievietes ekonomisko un garīgo brīvību.

Palēviča kopā ar savu māsu Sofiju 1902. gadā iestājās Stegmanes proģimnāzijā Rīgā. Tomēr 1904. gadā māsas pārgāja uz Dolgiha vadīto komercskolu, jo Palēvičas tēvs savu meitu izglītību vēlējies vērst “praktiskā” virzienā. Nekādas tirdzniecības intereses sevī neatmodinājušas, māsas 1906. gadā iestājas pirms gada atvērtajā Ata Ķeniņa ģimnāzijā. Pēc komercskolas 5. klases pabeigšanas Palēviča gatavojas pārlēkt gadu, stāties Ķeniņa ģimnāzijas 7. klasē. Ģimnāzijai Palēviču gatavo pedagogs Pēteris Kobozovs, kura ietekmē Palēviča pievērsās revolucionārai darbībai. Palēviču iekļāva organizācijā, kuras īpašais uzdevums bijis revolucionizēt armiju, piegādāt tai nelegālu literatūru. 1908. gada maijā Palēviču arestēja. Pēc apcietinājuma, tiesāšanas, attaisnošanas un atkārtotas tiesas izsludināšanas 1908. gada novembrī Palēviča izlēma bēgt. Ar divu nedēļu pasi uz Marie Maršau vārda Palēviča nokļūst Vīnē, bet pēc Konrāda Bulāna vai dzejnieka Fallija aicinājuma dodas uz Ženēvu, kur ierodas 1908. gada decembrī. Falliju Palēviča pazina jau kopš Ķeniņa ģimnāzijas, viņa vadībā apgūstot psiholoģiju un krievu literatūru, tāpat tolaik Palēviča ir apjautusi, ka Fallija pavērtais garīgo interešu loks būs visas viņas turpmākās dzīves interešu loks.

Turpmāko gadu laikā starp Palēviču un Falliju veidojās romantiskas attiecības, 1910. gadā piedzima dēls Arnolds, pēc trim gadiem meita Adele. Palēviča gan šīs attiecības raksturo kā “pretrunu un mocību pilnas – dialektiskas”, 1914. gada martā attiecības pārtrūka.

1913. gada oktobrī Palēviča iestājās Sorbonnas universitātē un pēc gada aizstāvēja diplomdarbu par renesanses gleznotāju Filipīno Lipi. 1915. gadā Palēviča no jauna imatrikulējās Sorbonnā, lai gatavotos ārzemniekiem paredzētam universitātes doktorātam. Dzīvojot Parīzē, Palēvičas iztikšana bija smaga, paralēli studijām viņa ieguva masieres diplomu un kopš kara sākuma gadu kopa krievu labdarības priekšnieces tēvu, “smalku astoņdesmit gadus vecu aristokrātu, izbijušu ģenerāli”. Atalgojums bijis liels, bet reti kad sanācis izgulēties, jo naktīs bijis jāmostas reizes piecas, sešas, bet atpūtas diena bijusi viena divās nedēļās. Spēkus Palēviča smēlās Spinozas, Leibnica, Kanta un citu filozofu darbu lasījumos. Arī doktora studiju sākumā Palēviča vispirms pieņēma profesora ieteikumu pievērsties Spinozas “Teoloģiski politiskajam traktātam”.

 1917. gada oktobrī, uzzinot par politisko emigrantu repatriāciju, Palēviča ar bērniem devās uz Tālajiem Austrumiem. Tā kā Palēvičas māsa un vecāki jau kara laikā bija devušies uz Mandžūriju, tad tas bija arī viņas ceļojuma galamērķis. Mandžūrijā viņa gadu strādāja par franču, vācu un latīņu valodas skolotāju pilsētas ģimnāzijā. Tomēr, nevarēdama iekļauties sīkpilsoniskajā vidē, devās uz Vladivostoku, kur kopš 1918. gada septembra ieguva iespēju strādāt Tālo Austrumu universitātē par franču valodas lektori, kā arī Skolotāju institūtā lasīt lekcijas par jaunrades psiholoģiju.

1920. gadā Palēviča ar ģimeni devās uz Latviju, kuģojot “pa lielo apkārtceļu” – gar Japānu, Ceilonu, Kolombo, pa Sarkano jūru un Suecas kanālu, pēc tam apkārt visai Eiropai. Ceļojumā Palēviča sapazīstas ar kuģa komendantu Jāni Biti, kurš vēlāk kļūst par viņas dzīvesbiedru.

Ierodoties Latvijā, Palēviča pieņēma Jāņa Vītola uzaicinājumu Konservatorijā lasīt lekcijas estētikā un mākslas vēsturē. Konservatorijas lektores pienākumus Palēviča pildīja līdz 1930. gadam, kad kļuva par docenti un turpināja darbu līdz 1946. gadam.

Divdesmito gadu vidū Palēviča atkārtoti devās uz Sorbonnas universitāti, lai sagatavotu un aizstāvētu doktores disertāciju par modernajiem 20. gs. estētikas strāvojumiem Vācijā. Kaut arī pētījums tikpat kā nav pazīstams Latvijā, tas ieguva starptautisku atzinību – franču valodā tika publicēts 1926. gadā, kam sekoja pazīstamā franču filozofa Šarla Lalo ieinteresētā recenzija. Pateicoties tai Palēvičai pavērās iespējas piedalīties starptautiskos kongresos un konferencēs.

Savas filozofiskās idejas Palēviča zinātniskos rakstos sāk publicēt jau kopš ierašanās Latvijā, savu pozīciju primāri pamatojot dzīves filozofijā, īpaši Anrī Bergsona darbos. Tas paredz mākslas sfēras nošķiršanu no zinātniskajiem faktiem un jēdzieniskām abstrakcijām. Mākslas valstība ir fantāzijas tēli, jūtas un pārdzīvojumi. Tajā lietu būtība tiek atklāta citādi nekā filozofijā vai zinātnē. Šeit arī parādās Bergsona intuīcijas jēdziena loma – jo tieši intuīcija mākslā ļauj lietu aptvert sintētiski un viengabalaini. Mākslas un estētiskos fenomenus Palēviča aicina izprast un novērtēt kā pašvērtību, kā cilvēka brīvā gara pašizpausmes formas, kas nav atkarīgas no kādas šķiru ideoloģijas vai praktiskiem mērķiem – pretējs viedoklis A. Upīša un dažu jaunstrāvnieku idejām par mākslas šķirisko angažētību. Tāpat Paleviča publicējas par sieviešu līdztiesības un emancipācijas jautājumiem. 1935. gadā uzjundī strīds par sievietes lomu sabiedrībā. Režīma ideologs Jānis Lapiņš, Voldemārs Reiznieks un savās publikācijās pauda pārliecību, ka sievietei ir jāatgriežas pie dabas uzliktajiem pienākumiem – bērnu dzemdēšanas un audzināšanas. Šo principu neievērošana ievērojami ietekmē valsts demogrāfisko situāciju. Kungiem atbildēja vairākas sievietes, tostarp Milda Paleviča un dzejniece Elza Stērste. Paleviča uzsvēra, ka  sievietes kā dzimuma būtnes izpratne aizskar latvju sievietes cieņu, turklāt ir pretēja laikmeta dziļākajam garam. 1936. gadā iznāk monogrāfija “Aistētikas problēmas”, kurā apkopotas labākās periodikā rakstītās apceres.

Kara laikā Paleviča turpina pasniedzējas darbu un publicējas, tāpat iecer J.P. Ekermaņa darba “Gespraeche mit Goethe” tulkojumu, kas gan publicēts netiek. Neskatoties uz Palevičas mēģinājumiem pielāgoties jaunajai sistēmai un tās valodai, viņa tomēr tiek atzīta kā nespējīga atbrīvoties no buržuāziskā ideālisma ietekmēm, līdz ar to Paleviča mūža nogalē nonāk intelektuālā izolācijā. Šajā periodā laikrakstā Padomju Zeme tiek publicēti pāris īsi Palevičas apcerējumi, veltīti Raiņa, Jaņa Rozentāla estētikai, tāpat Paleviča tiek aicināta piedalīties Maskavā topošā izdevuma “Pasaules estētikas domas vēsture” veidošanā, sagatavot nodaļu par estētiku Latvijā 19. gadsimtā.

Milda Paleviča mirst 1972. gadā.

-----

Dzimusi  Lielezeres pagastā, 1.ministrijas paraugskolā, skolotāja ģimenē

Laulībā ar rakstnieku Falliju - dēls Arnolds Bullāns (1910- 1944?), meita Adele Bullāna (1913-?).

Laulībā ar kapteini Andreju Biti - dēls Andris Bite (1920-2000).

Mazmeita - Maija Garkeviča.

Rīgas Meža kapos kopēja kapavieta ar dēlu Andri Biti. Piemineklī Palevicu dzimtai ierakstīti: Indriķis, Anna, Voldemārs, Milda, Sofija Paleviča un Irina Monokondilos (1913-2007).