No Milānas mūs sasniegusi bēdu ziņa - piecdesmit pirmajā mūža gadā miris PSRS konsuls Milānā Jānis Jaundzems. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados padomju diplomāta Jāņa Jaundzema korespondences no Parīzes un Varšavas visai bieži lasījām «Literatūrā un Mākslā». Jānis Jaundzems dzimis 1937. gada 14. novembrī P|aviņās un pēc Pļaviņu vidusskolas beidzis Starptautisko attiecību institūtu Maskavā. Strādājis PSRS Ārlietu ministrijā, diplomātiskajā dienestā Gvinejā, Francijā, Polijā un Itālijā. Dabas dotai inteliģencei ar laiku pievienojās skolās, sabiedrībā un personības pašattīstē iegūtā. Jāni saistīja gan dzeja, gan proza, bet it īpaši viņu vilka teātris. Fransuāzas Sagānas lugu «Paģībušais zirgs» Jānis pārtulkoja tūlīt pēc darba parādīšanās, bet mūsu teātrus tolaik «tādi dekadenti», protams, nevarēja ieinteresēt. Lielākais rakstu daudzums mūsu avīzē ir par teātri - sezonu apskati, pirmizrādes, redzētais un apjēgtais. Bija arī raksti par kino, citām kultūras novitātēm, savukārt «Cīņā» parādījās Jāņa Jaundzema franču un po|u politiskās dzīves «vēstījumi no notikumu vietas». Ne velti Jānis savas visai drīzās nākotnes ieceres pēc atgriešanās Latvijā, kur viņa un Vijas prombūtnes laikā mācījās viņu trīs bērni, saistīja ar iespējamu darbu žurnālistikā.

Labās valodu - angļu, franču, vācu, poļu, itāļu - zināšanas, neuzbāzīgā, bet konsekventā rīcība, sirsnība un atturība, kautrība un uzņēmība, droši vien vēl kas, veidoja šīs personības pievilcību, ko pavisam nesen vēl sauca par šarmu. Tas viņam atdarīja tādas savstarpējo attieksmju durvis, kuras sagribēti un ar varu neatlauzt.

Milānā Jānis visai bieži uzstājās itā|u publikas priekšā, arī Milānas televīzijā, vienmēr blakus savas valsts piederībai uzsverot savu tautības piederību, popularizēdams un pasaulē nesdams Latvijas vārdu. Atceros, vēl pagājušogad maijā Milānā Jāņa viesmīlīgajās mājās ciemojoties, priecājoties par atjaunotnes gaitu, viņš nevarēja vien beigt pukoties par mūsu republikas atbildīgu darbinieku neieinteresētību, vērienības trūkumu, mazieinteresētību, pat apātiju, kad jau aizrunātu saimniecisku kontaktu aizmetņi paliek bez mūsmāju atbildes. Katrs, kas pie Jāņa Jaundzema bijis Parīzē, Varšavā vai Milānā, var apliecināt viņa nesavtīgo rūpju amplitūdu. Un tikai ce|inieks var pateikt, ko tādā tālienē aiz robežu dzelžainības un stindzības nozīmē sirsnība, redzīgs prāts un konstruktīvs padoms. Kā mums (gan bija, gan ir) vajadzīgi tādi cilvēki kā Jānis Jaundzems - dziļi inteliģenti, bet bez snobisma, ar valodu zināšanām un vērienu, ar personisku varēšanu un sabiedriskām iespējamībām kārtot, veidot, darīt. (Māris Čaklais, Literatūra un māksla)

Apbedīts dzimto Pļaviņu kapos.