Krievijas ķīmiķis, Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas biedrs no 1873. gada. Dzimis Jelgavā. Izglītību ieguvis Berlīnes, Gisenskas (1844. gadā – filozofijas doktors) un Getingenes (no 1850. gada – profesors) universitātēs.

Galvenos pētījumus veicis attiecībā uz analītisko, fizioloģisko un organisko ķīmiju.

1844. gadā piedāvājis jaunu terminu – „Ogļhidrāti” priekš cukurotām vielām. Kuņģa sulā atklājis īpašu sāļainu skābi (sālsskābi), asinīs atklājis urīnvielu (NH2)2CO un vīnogu cukuru. Izpētījis kūdras iegulas, kaļķakmens un mālu atradnes, kā arī minerālu atradnes Baltijā. Izstudējis fosforītu iegulas Krievijā, sīkāk Kurskas guberņā. Iedzīvinājis hidroloģiskos pētījumus Krievijas Eiropas daļas melnzemes rajonos, kā arī Krievijas dienvidu – austrumu rajonos.

Bijis vadītājs Nobela prēmijas laureāta, Latvijas izcelsmes ķimiķa Ostvalda doktora disertācijai.

Miris Tērbatā

Avots: Latvijas Zinātņu Akadēmija