Anna Borovkova Nikodima meita, dzimusi 1918.gada 1.oktobrī Dobeles dzirnavu "Parūķos" Nikodima (Nikodema) un Emīlijas (dzim.Kalniņa) ģimenē.

Latviešu valoda - dzimtā. Brīvi pārvaldīja sarunvalodas līmenī vācu valodu. Krietni vājāk - elementāras sarunas valodas līmenī - krievu valodu.

Viens no pretējas asimilācijas gadījumiem Latvijā padomju gados - ģimenē bija tikai un vienīgi latviešu valoda. Vīrs, dzimis un pēc pases, krievs no sākta gala sevi vienmēr tika uzskatījis tikai un vienīgi par latvieti, komunikācija krieviski bija ar "zināmām grūtībam", piemēram, lasīšana.

Cilvēks ar lielu sirds gudrību un prasmi sadzīvot. Ap ģimeni veidojās radu sadzīviskas satikšanās, saieti. Liela dzīves aizraušanās - teātris un operete. Pēckara gados bija apmeklējusi faktiski visas teātra un operetes izrādes Rīgā. Cik var noprast pēc jaunības dienu bildēm - piedalījusies pašdarbības teātra izrādēs. Tā varētu būt Dobele. 

Mājās vienmēr valdīja miers un saticība. Nekad netika pacelta balss. Jebkuras domstarpības vai konfliktsituācijas mierīgi un klusi pazuda pašas no sevis. Ap sevi mācīja cilvēku un dzīves mīlestību.

2002.gada 17. novembrī nokļuva Gaiļezera slimnīcā ar smagu iekšēju saslimšanu.
Mirusi - 2002.gada 4.decembrī plkst 2.30 Gaiļezera slimnīcas reanimācijas nodaļā. Nokļūstot slimnīcā, pati bija pilna apņēmības - nodzīvot tieši līdz 4.decembrim - traģiski bojā gājušās mazmeitas Baibas vārdadienai.

Bija trīs vecākās māsas - Ella Klauss ( Klaus ), Ludmila Vilks, Erna Bišs ( Aderniece) un jaunāks brālis - Vitolds, kuru nošāva padomju karavīri, ienākot 1940 gadā Latvijā.

Vecāki mūža nogali dzīvoja Dobeles rajona Bēnē pie meitas Ludmilas, kura mira no vēža - 1962.gada augustā.

Vīrs - Teodors ( pēc pases - Fjodors ) Borovkovs, dzimis Daugavpilī vai tās apkaimē, vecticībnieku ģimenē kā vecākais dēls. Bērnībā pametis vecāku mājas, absolūti integrējies latviskā vidē un zaudējis jebkādus sakarus ar saviem radiem, par kuriem nekādu ziņu nav. Latvijas brīvvalsts laikā kalpojis uz Latvijas tirdzniecības flotes kuģa - junga, pēc tam kā pavārs un matrozis. Kuģis tika bombardēts, tika ievainots, sakarā ar ko - bijis vācu gūstā smagos spaidu darbos vēl pirms Latvijas okupācijas. par šo faktu - bijis represēts. Pavārprasmi saglabāja uz visu mūžu.

Pēc tam strādājis Ķuzes ( vēlāk konditorejas fabrika "17. jūnijs", kur iepazīnās ar savu dzīvesbiedri - Annu. (laulība reģistrēta - 1946.gada 24.decembrī).

Pēc tam vismaz 30 gadus nostrādāja šūšanas uzņēmumu apvienībā - "Siluets".