Aleksandrs Bieziņš (dzimis 1897. gada 31. augustā Madonas apriņķa Patkules pagasta "Dilmaņos", miris 1975. gada 18. maijā Rīgā) bija medicīnas zinātņu profesors, ķirurgs.

Dzimis sīkzemnieka Pētera Bieziņa ģimenē. Medicīnas studijas sācis 1917. gadā Tērbatas Universitātē, pēc tam turpinājis Rīgā, kur 1923. gadā beidzis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Kopš tā laika visu dzīvi veltī bērnu ķirurģijai un ortopēdijai. Strādāja Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, no 1931. g. bija Latvijas Universitātes privātdocents, no 1940. g. ir LVU docents, no 1946. g. bija LVU un RMI profesors un operatīvās ķirurģijas katedras vadītājs.

No 1960. – 1965. g. bija Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta direktora vietnieks. Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais bērnu ķirurgs.

1966. g. izdod monogrāfiju "Bērnu barības vada ķīmiskie apdegumi", kuru izdod gan Maskavā, gan Berlīnē. A. Bieziņš sarakstījis vairāk nekā 130 zinātnisku darbu, galvenokārt bērnu ķirurģijā, ortopēdijā, traumatoloģijā un operatīvajā ķirurģijā.

Viņš bija viens no ārstnieciskās fizkultūras pamatlicējiem Latvijā, bērnu ķirurģijas – ortopēdijas skolas izveidotājs LPSR. Bieziņam ir sevišķi nopelni bērnu ķermeņa deformāciju (pēdu, gūžas locītavu, mugurkaula, u.c.) ķirurģisko ārstēšanas metožu attīstībā. Izstrādājis oriģinālas operāciju metodes aukslēju šķeltņu un barības vada plastikai.

A. Bieziņš miris 1975. gada 18. maijā Rīgā un apglabāts Meža kapos.