Arturs Bērziņš bija Latvijas Valsts Konservatorijas (tagad Mūzikas akadēmijas) Teātra fakultātes Aktieru nodaļas 2.izlaiduma Vera Baļuna kursa 15studentu vidū: Zigurds Akmentiņš, Mārtiņš Antenišķis, Artūrs Bērziņš, Jūlijs Bebrišs, Vija Bunka, Gunārs Cilinskis, Jānis Dzenītis, Dina Kuple, Ramons Kepe, Antra Liedskalniņa, Roberts Ligers, Boļeslavs Ružs, Oļģerts Šalkonis, Mudīte Šneidere, Jānis Zenne. Viņš bija bija viens no tiem, kurus Eduards Smiļģis pēc studijām (1951. – 1955.) aicināja darbā uz Dailes teātri. Skatītāji drīz vien ievēroja simpātisko un skatuviski pievilcīgo jauno aktieri, kuram tika iedalītas visdažādākās lomas visdažādāko žanru iestudējumos. Pie nozīmīgām lomām minamas Redozubovs M. Gorkija "Barbaros" un mūks Lorenco V.Šekspīra "Romeo un Džuljetā".

No 1989 -1994. gadam strādāja Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī par aktieri, piedaloties izrādēs "Dzied ziemas vidū Cīrulīši", "Raksti sniegā", "Nesakarīgu lietu sakarības", "Labulis un Čabulis".

Mākslinieku interesēja arī režija – viņš ir vadījis pašdarbības dramatiskos kolektīvus, kā arī strādājis par pedagogu Muzikālo teātru aktieru skolā. Kā Dailes teātrī, tā vēlāk arī Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī iestudējis Jānim Jaunsudrabiņam veltīto uzvedumu "Es stāstu savai sievai", atveidojot tajā Autora lomu.

Kolēģu atmiņā Arturs paliks kā jauks, sirsnīgs, vienmēr palīdzēt gatavs cilvēks, kuram neviens darbs nav par smagu vai grūtu.