29. februārī aizsaulē devās Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja (no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 6. jūlijam) sieva  Lidija Gorbunova. 

Dzimusi 1944. gadā Ņižņijnovgorodā represēto ģimenē kā latviešu strēlnieka mazmeita. Brīnišķīga kulināre, igauņu valodas pratēja. Iepazina savu vīru Anatoliju Gorbunovu 14 gadu vecumā.

Lidijas Gorbunovas dzimta nāk no Zemgales - Iecavas. Studēja Rīgas Politehniskajā institūtā radiotehniķa specialitāti, bet studijas pārtrauca ģimenes dēļ. Kopā ar Gražinu Landsberģieni un Ingrīdu Rītelu nesa mūsu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadu diplomātiskā protokola nastu.

****

Diezgan ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Bet šodien, kad ir pirmās Lieldienas bez viņas pīrāgiem, pildītajām oliņām, cepeša, tā īpašā kartupeļu biezeņa, kādu pagatavot prata tikai viņa, un daudzzvaigžņu Metaxa slīpētās kristāla glāzītēs, es jūtu, ka man tas jāpasaka.  

Pirms mēneša nomira sieviete, kura man pēdējos gandrīz trīsdesmit ( jo pirms tik ilga laika mēs iepazināmies) gadus bija kā otra mamma. Mana jaunākā dēla Oma Lidija. Es šodien domāju, ka mamma mani nekad nav tā lutinājusi, kā to visus šos gadus darīja viņa.  

Lidija bija tāda ģimenes dvēsele. Ārēji klusa un vienmēr otrajā plānā, bet patiesībā -ar baigo krampi. Nekāda ne maijpuķīte. Kārtīga Saimniece ar raksturu, vienmēr ar viedokli, kuru pazinējs nevarēja nemanīt, pat, ja paturēja to pie sevis. Viņa ļoti daudz lasīja. Visu - laikrakstus žurnālus, grāmatas. Daudz, daudz grāmatu, nespēju vien piegādāt. Īpaši viņai patika detektīvi. Un viņa ļoti mīlēja suņus.  

Lieliska kulināre. Varbūt tāpēc es tikai šo un to protu labi gatavot, jo mājās vienmēr bijis pilns ledusskapis ar Lidijas gatavotajiem ēdieniem. Svētdienās mēs kopā pusdienojām un tad vienmēr bija sagatavots arī tā, lai mazdēlam ( un arī man " tu taču visu laiku tikai strādā") būtu ko ēst līdz nākamajai svētdienai. Lidijas mīlestības valoda bija ēdiens. Un viņa tik ļoti mīlēja mazdēlu, ka tā mīlestība sildīja arī mani. Bieži jau tā laikam ar vīramātēm nepalaimējas, kā laimējās man.  

Un tagad es patiesībā esmu apjukusi. No tā, ka nekas vairs nav tā, kā bija. Kaut kāds ļoti svarīgs posms dzīvē ir noslēdzies. Kā jau tas notiek, kad aiziet tev mīļi cilvēki. Mēs mājās šodien nekrāsojām olas. Kaut kā nekrāsojās, jo nu - to vienmēr Oma darīja. Sīpolu mizās ar visām tām mazajām puķītēm un zālītēm, nu jūs zināt. Kā senos laikos, tradicionāli.   Man šķiet, tā olu krāsošana tagad ir vispār beigusies. Bet no rīta es cepu plānās pankūkas un domāju, ka to man arī iemācīja viņa.  

Dienā pirms viņa nomira, Lidija man piezvanīja. Pārdzīvoja, ka par vienu dienu sajaukusi manas dzimšanas dienas datumu, parasti viņai tā nekad negadījās. Izrunājāmies gari un plaši par visu ko. Sarunājām, ka brīvdienās aizvedīšu ko lasāmu. Nākamajā rītā pamodos un domāju, ka jāpiezvana un jāpasaka, cik ļoti pateicīga esmu par to siltumu, kuru vienmēr no viņas saņemu. Bet viņa tad jau bija mirusi.  

Bet, ziniet ko? Es patiešām ticu, ka mūsu mīļie un svarīgie cilvēki mūs nepamet. Kamēr mēs viņus neaizmirstam, viņi tepat vien ir. Tikai satikt vairs nevaram.  

Inga Gorbunova