1896. gada vasarā Vaboles muižas īpašniekam Teofilam Staņislavam Jozefam Plāteram-Zībergam un viņa sievai Jadvigai Marijai kā pēdējais no četriem bērniem piedzima dēls Ireneušs (Irenejs) Plāters-Zībergs.

Neskatoties uz to, ka puisītis pasaulē nāca ar iedzimtām fiziskām īpatnībām – piedzima bez rokām, viņš kļuva par pasaulē pazīstamu rakstnieku, mākslas un dokumentālu filmu režisoru

Irenejs sarakstījis vairākas grāmatas poļu valodā un ievērojams arī ar to, ka bija viens no pirmajiem cilvēkiem pasaulē, kurš sarakstījis grāmatu ar kājām.

***

Ireneušs Plāters-Zīberks - poļu grāfs, rakstnieks, scenārists, režisors un kinoaktieris.

Viņš piedzima bez rokām. Pateicoties savas mātes – Jadvigas Marijas, (dzimusi Chrapowicka) – pūlēm, viņš absolvēja vidusskolu Varšavā kā eksterns.

Viņam bija daudz talantu, un savu sabiedrisko dzīvi viņš finansēja ar ģimenes naudu.

Padomju spēkiem nākot pie varas, Ireneušs bija spiests atstāt Latviju. Iespējams, 1917. gada rudenī, īsi pirms Oktobra revolūcijas, viņš kļuva par boļševiku revolucionārās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Vabolē, kas pēc diviem mēnešiem beidzās ar bēgšanu no dzimtas īpašuma.[24]

Kā viņš pats rakstīja, tad Pēterburgas delegāti pārliecināja zemniekus, ka padomju realitātē nav vietas ne tikai muižniekiem, bet arī invalīdiem. Viņš atsauca atmiņā viņam toreiz izteiktos vārdus: "Pasaulei, kas ir atdzimusi lielajā Revolūcijas kristībā, ir vajadzīgi spēcīgi un smagu darbu strādāt spējīgi indivīdi! Un te manā priekšā sēž kropls cilvēks, kuram atņemtas abas rokas, cilvēks, kurš nespēs pat uzart zemes gabalu, ko komiteja viņam atvēlēs. Varbūt kāds man pateiks, ka bez rokām viņš var strādāt ar galvu? Jā. Un tomēr ikdienā, fiziskajās aktivitātēs, viņam būs jāmeklē aizstājējs, (..). (..) tas atdzīvinās algotu darba elementu un pat netīši iemiesos teoriju par darbaspēka ekspluatāciju par naudu [..]."[25]

Runātājs bija pārliecinājis klātesošos, ka Irenka ir ienaidnieks, un apkārtējie bija klieguši: "Viņš runā pareizi! Uz karātavām asinssūcēju! Pie sienas viņu!"[26] Jaunajam muižniekam nekas neatlika, kā vien bēgt. 1918. gada Vecgada vakarā Ireneušs Plāters-Zībergs pameta Latviju un uz diviem gadiem emigrēja uz Dāniju.[27]

1920. gadā Irenejs atgriezās Latvijā. Viņš rakstīja: "(..) vilciens steidzās Latvijas robežas virzienā. Līdz beidzot es ieraudzīju savas tēvzemes drupas. Enerģijas pilns es izdomāju [muižas - I.G.] rekonstrukcijas plānus, bet saskāros ar fait accompli, kas tika pārkristīts no novecojušā termina "konfiskācija" uz mūsdienu terminu "agrārā reforma"."[28]

Tāpat kā daudzi muižnieki Irenejs nebija apmierināts ar agrāro reformu, jo tās rezultātā  muižniekiem atsavināto zemi ieskaitīja Valsts zemes fondā un pēc tam – piešķīra Latvijas pilsoņiem privātīpašumā. Irenejs centās kaut ko darīt lietas labā, pārstāvot savas dzimtas intereses, taču veltīgi – Vaboles muižas zemes 1988 hektāru kopplatībā sadalīja 251 jaunsaimniecībā. [29] Cietis neveiksmi, Irenejs pārcēlās uz dzīvi Polijā.   

20. gados viņš sadarbojās ar aktrisi Irmu (Irēnu) Radko 

Viņš aktīvi darbojās kā rakstnieks un cita starpā bija iesaistīts arī filmu industrijā. kā scenārists, režisors un aktieris (uzstājās ar pseidonīmu Neri Prattl).

Viņš veidoja spēlfilmas un dokumentālās filmas. Viņš arī rosināja izmaiņas likumdošanā attiecībā uz filmu ražošanu.

No 1933. līdz 1939. gadam viņš bija Varšavas Īsfilmu producentu asociācijas viceprezidents.

Otrā pasaules kara pēdējos gados devās uz Austriju vai Šveici, kur gāja bojā (pēc dažiem avotiem viņa nāves vieta bijusi Feldkirhe).

Ģimene
Viņš bija Mihala Plātera-Zibereka (1777–1862) – Viļņas civilā gubernatora vietnieka mazmazdēls. Viņa brāļi bija: Ignacy Emil (1893–1973), kavalērijas leitnants, apbalvots ar Varonības krustu (divreiz) - Roža Thuna vectēvs un Henriks Marians Plāters-Zyberk (1894-1920) - kavalērijas leitnants, Virtuti Militari ordeņa kavalieris. , gāja bojā Volodarkas kaujā . Abi brāļi cīnījās 1. Krechowiecki ulāņu pulka rindās.

1940. gadā apprecējās ar Vāveles muzeja glabātāju Janīnu Kozieradzku. No šīs laulības 1940. vai 1944. gadā piedzima dēls Jaceks Leons.

***

Ireneušs Plāters-Zībergs nevēlējās, lai viņu uztvertu kā cilvēku, kurš ir nolemts citu žēlumam un laipnībai. Grāmatā vairākās vietās viņš stāstījis par atgadījumiem, kuros ar paceltu galvu centies pierādīt, ka ir tāds pats kā citi. Viens no šādiem gadījumiem notika uz lauka, kad Irenejs aizrādījis kādam strādniekam par to, ka viņš slinko. Bezkaunīgais sliņķis uz to nicīgi atbildējis, ka lai viņš pats pamēģinot pacelt smagos maisus. Apkārtējie bijuši pārsteigti par šādu bezkaunību, bet Irenejs izaicinājumu pieņēma.

Puika bija pateicīgs liktenim, ka tas viņu apveltījis ar spēcīgiem zobiem un kaklu, un maisus, saņemot ar  zobiem, veikli iesviedis ratos.

Kaut gan darbs bijis grūts, viņš nekādi nav ļāvies to izrādīt un tajā dienā kopā ar pārējiem smagi strādājis līdz pat vēlam vakaram.

***