levērojamākais Latgales novada latviešu garīgo grāmatu sarakstītājs un izdevējs pēc Jura Elgera ir Jezuitu ordeņa loceklis Jānis Lukaševičs. Kad 1629. gadā Daugavpilī uzcēla Jezuitu klosteri, baznīcu un drīz pēc tam nodibināja arī skolu, tad turīgāko latviešu, leišu un arī poļu iedzīvotāju bērni centās iestāties Daugavpils klosterī un iegūt izglītību Daugavpils jezuitu skolās. Zemākas skolas gan jau darbojās arī vairākās citās draudzēs, kur jau bija uzceltas baznīcas un nozīmēti draudžu prāvesti. Vecākie izglītības centri un draudzes Latgales novadā ir Daugavpils (Jezuitu konvents ar 1582. g.), Višķi — baznīca 1621. g., Izvolta — baznīca 1625. g., Auleja — 1625. g. Tad Krāslava, Rēzekne. Pie pirmām baznīcām tika dibinātas arī draudzes skolas, kas darbojās misionāru vadībā. Augstāka tipa skolas atradās tikai Daugavpilī un vēlāk arī Krāslavā. Daugavpils kolēģija — jezuitu dibināta skola — darbojās no 1630. gada, bet Krāslavas ģimnāzija — 1665. gada. Pateicoties šīm skolām, Daugavpils novadā arī rodas vairāki spējīgi darbinieki, kas vēlāk ir pazīstami visā Latgales novadā. Viens no šiem redzamākiem darbiniekiem ir arī Jānis Lukaševičs. Dzimis 1699. gadā Lietuvā. levērojot ordeņa lielos panākumus sabiedriskajā dzīvē un skolu dibināšanas darbā, daudzi latviešu un leišu jaunieši izglītību ieguva Jezuitu ordeņa brāļu dibinātajās skolās. Daži no tiem iestājas arī jezuitu klosteros, kādi pēc 1629. gada bija diezgan pazīstami Daugavpilī, Viļņā, Polockā, Krāslavā. Jezuitu ordenī iestājās arī daži vietējie muižnieki un ar saviem līdzekļiem atbalstīja pirmo Latgales novada dievnamu celšanas darbu. Smoļenskas vojevoda Aleksandrs Gonsijevskis stipri atbalstīja jezuitu darbu leišu un latviešu zemē. Jau 1625. gadā viņš uzcēla baznīcu Aulejā. Magnāts Jānis Ludings-Hausens de Volfs iestājās Jezuitu ordenī un 1678. gadā uzcēla jaunu baznīcu Krāslavā — vecās vietā. Jānis Lukaševičs Jezuitu ordenī iestājās 1716. gadā Viļņā, kur arī ieguva vajadzīgo izglītību. Pēc studiju beigšanas ieradies Daugavpilī un uzsācis darboties latviešu zemē. Par priesteri iesvētīts 1729. gadā. Viņš vēl nodevies latviešu valodas studijām un no 1629. gada līdz 1731. gadam labi iemācījies latviešu valodu, lai pēc tam varētu uzņemties jezuitu misionāra pienākumus Latgales novada latviešu draudzēs. Pirmie Inflantijas bīskapi, pēc pārcelšanās no Cēsīm (ar 1642. g.) uzturējās Var avā, bet sākot ar 1685. gadu bīskaps Nikolajs Miķelis Korvins-Poplavskis jau pārcēlās uz Daugavpili. Šeit dzīvoja arī citi vēlākie Inflantijas bīskapi, kas rūpējās par draudžu dibināšanas un jaunu dievnamu celšanas darbu. Nākošais Daugavpils bīskaps Teodors Ludings-Hausens de Volfs sākot ar 1711. gadu ierosina un vāc līdzekļus Krāslavas garīgā semināra celšanai. Zviedru valdīšanas laikā Vidzemē no 1629. līdz 1710. gadam katoliskās draudzes pamazām tika pārvērstas par luteriskām. Protestantiskā kustība sāka iespiesties pāri Aiviekstei arī Latgales novadā. Daži Latgales muižnieki jau pievērsās protestantisma mācībai un mēģināja savas draudzes pārvērst par luteriskām. Tas notika Indricā, Feimaņos, Krustpilī, Bērzgalē. ledzīvotāji tomēr gribēja palikt pie vecās katoliskās ticības un šis protestantu darbs bija bez panākumiem. Radās darbinieki, kas noteikti bija pret protestantisma mācībām un paši centās sagādāt latviešu zemniekiem visas nepieciešamās grāmatas un garīgo literatūru latviešu valodā. Šo darbinieku vidū redzam Jāni Lukaševiču. Jau 1698. gadā grāfs Jānis Plāters pāriet katoļticībā un Indricas dievnamu pārvērš par katoļu draudzes baznīcu. 1708.gadā Daugavpils klostera jezuiti pārņem Feimaņu baznīcu un sākot ar 1731. gadu Latgales novada draudzēs satiekam lielo misionāru un rakstnieku Jāni Lukaševiču. Viņš ir viens no spējīgākiem Inflantijas bīskapijas katoļu darbiniekiem. Jāņa Lukaševiča darbu atbalsta arī bīskapi, kas paši dzīvo Daugavpilī. Lai aizkavētu ticības reformācijas vilni, kas vēlās pāri Aiviekstei, Varakļānu grāfs Jānis Borhs aicināja Jāni Lukaševiču uz paša dibināto Borkovas draudzi. Tā mēs lielāko garīdznieku un Latgales novada latviešu draugu J. Lukaševiču redzam toreizējās Inflantijas — Latgales otrā malā Borkovā. Šeit viņš ar lielu aizrautību nodevās tautas audzināšanas un izglītošanas darbam. Kad pēc Lielā ziemeļu kara (1705.- 1721.) jezuits T. Pfoks at aunoja Daugavpils misijas darbu, viņš kā Daugavpils rezidences pārvaldnieks rūpējās arī par mazāko misiju izveidošanu un pārzināšanu. Barkavas misija bija plaši pazīstama visā apkārtnē. Misionāri no šīs misijas darbu veica abos Aiviekstes krastos. Jānis Lukaševičs redzēja drukātā vārda trūkumu. Lai tauta varētu lasīt latviskas grāmatas un arī iemācīties latviskas lūgšanas, viņš sāka sarakstīt un izdot pats vairākas pirmās garīga satura grāmatas. Tās iespieda dažādās pilsētās un izplatīja tautā. Pazīstamākās jezuitu spiestuves bija Viļņā, Polockā. Inflantijas bīskapija nebija pārāk liela un tāpēc pirmie darbinieki ātri varēja pārcelties no vienas pazīstamākas vietas —- drau dzes uz otru. Pat visattālākās draudzes bija tikai dažus desmitus kilometru atstatu. Vecākie jezuitu centri bija Asona, Auleja, Izvalta un tajās pastāvīgi pulcējās visi redzamākie Latgales novada misionāri un pasaulīgie garīdznieki. Vēlāk pazīstami centri bija arī Puša, Rēzekne, Preiļi, Varakļāni. Borkovas misijā Jānis Lukaševičs darbojās ap 1731. līdz 1740. g. Vēl studiju laikā viņš jau bija nodevies rakstniecībai. Mācoties latviešu valodu, Viļņā jau 1730. gadā viņš bija iespiedis vienu no savām pirmajām garīga satura grāmatām „Katoliszka Dzismiu gromota Divām Wysswarygam por godu un Latwiszym po izmociejszonu". Nākošais grāmatas iespiedums noticis 1765. gadā. Grāmata bijusi ļoti plaši pazīstama. Arī Borkovā J.. Lukaševičs izplatījis šo lūgšanu grāmatu. Vēl pirms drukas brīvības nolieguma Latgales latviešiem no 1765. līdz 1871. gadam šī plaši pazīstamā Jāņa Lukaševiča grāmata piedzīvojusi 15 iespiedumus. No Barkovas misijas viņš pārcēlies uz Asonas — Izvaltas apvidu. Kā latviešu misionārs viņš nostrādājis visu mužu. levērojamākais Jāņa Lukaševiča darbs ir Asonas evaņģēlijs.

„Evangelia Toto Anno... juxta usitationem loquendi modum lothavicum" iespiests 1753. gadā Viļņā. (Evaņģēlija izņēmumi svētdienām un svētku dienām) Grāmata sarakstīta augšzemnieku izloksnē un tā ir vecākā latviskā evaņģēlija grāmata Latgales latviešiem. Bez jau minētām grāmatām Jānis Lukaševičs sarakstījis un izdevis arī daudzas citas garīga satura grāmatas. Viena daļa no tām izdotas bez paraksta un tāpēc to autors nav zināms. Par dažām tomēr ir norādijumi, ka tās sarakstijis un iespiedis Viļņā Latgales latviešu rakstnieks un garīdznieks Jānis Lukaševičs. Minamas — „Expeditor in viam aeternitatis...", iespiesta 1765. gadā. Tad vēl „Katoliszka pilnejga ticeibas moceiba ar vaicošonom un atbildeišonom", iespiesta Viļņā 1766. gadā. Jānis Lukaševičs dzīvē sarakstījis un izdevis arī „Katoļu Kateķizmu" un citas grāmatas, bet patreiz tuvāku ziņu par tām trūkst.

Mūža pēdējo posmu — apmēram 39 gadus misionārs Jānis Lukaševičs pavadījis Izvaltā. Viņš, darbodamies ilgus gadus latviešu zemē, bijis īsts latviešu tautas draugs un apustulis. Viņu pazinuši visu apkārtnes draudžu latvieši un katoļticīgie ļaudis. Misionāra darbs bijis ļoti bagāts piedzīvojumiem. Kādu laiku sadarbojies kopā arī ar otru pazīstamāko misionāru Miķeli Rothu. Pazīstamais Latgales novada latviešu misionārs un garīgo grāmatu autors Jānis Lukaševičs miris Izvaltā 1779. gadā un paglabāts Izvaltas baznīcas dārzā. (Rīgas vēstnesis, 06.04.1939)