Apbedīta Vesterosas kapos. Vīrs - Arvīds Osvalds.

---

Negaidīti noslēdzies stud. med. Izabellas Osvalds mūžs. Viņas acu priekšā bija tikai viens mērķis: cik vien iespējams, atbalstīt visus tos, kuriem kara laiks nodarījis vislielāko postu. Aizgājēja bija tā sauktais mazais cilvēks, aiz viņas nepalika lieli darbi, viņas vārdu daudzi nepazina, bet censones uzupurēšanās gars bija priekšzīme latviešu trimdinieku saimei. Viņa nepazina bezcerīgumu, kaut mērķu reālizācijai nāve novilka pāragru robežu. I. Osvaldu sevišķi tuvu atceras tie daudzie latviešu un cittautiešu bēgļi, kurus viņa, būdama IRO māsa, pavadīja uz Amerikas kontinentu, ar savu rūpību un gādību dodama skaistu liecību par latvietes enerģiju un gādību. Vidzemes sili I. Osvaldei nekad vairs nešalkos savas teiksmas, Valmiera nesagaidīs tos saviešus, kas reiz aizbraucot viņai teica: uz redzēšanos! Un sirmās māmuļas skats velti dzimtenē pārbraukušo vidū meklēs savu vienīgo meitu. (Latvju vārds, 23.01.1952)