Mans pusbrālis Henrijs un pusmāsa Elīza Tomsi apprecējās, kad es vēl biju mazs bērns, bet Georgs – kad es jau studēju. Ar viņu jaunajām ģimenēm es uzturēju ciešas attiecības gan toreiz, gan visā manas turpmākās dzīves garumā. Liela nozīme manai vispārējai attīstībai bija arī manam svainim Oskaram fon Betiheram, kurš ļāva mums vasaras pavadīt Ēbeļmuižā, kur man bija iespēja gūt nelielu ieskatu lauksaimniecībā. Kā Vecpilsēta man, tā Ēbeļmuiža man un maniem bērniem ir atstājusi nebeidzamu atmiņu gūzmu. No lielā, greznā parka, kas bija kļuvis par kara upuri, šodien ir palikuši pāris koki ceļa malā. No mājas, kur es 1911. gadā svinēju savas sudrabkāzas, nav palikušas vairs nekādas pēdas, vienīgi uz zāles apaugušajiem pamatiem ir saauguši mazi kociņi. 

(B. Holandera atmiņas)