Juris allaž smaidīja, un smīdināja citus ar savu humoru un jociņiem. Ja viņam sāpēja sirds, viņš nevienam nestāstīja lai nevienu neapgrūtinātu. Daudzi viņu atceras kā izcilu šoferi, īpaši jau autobusa vadītāju. Nebijās no sodiem ko varētu piemērot, ar visu autobusu iebrauca pagalmā kā taksometrs lai nogādātu cilvēku mājās, ja tam bija smags nesamais, vai laikapstākļi nebija tie labākie. Juris mīlēja savu darbu tik ļoti, ka nevarēja vien beigt braukt un doties pensijā. Autobuss bija viņa dzīve, par to varētu grāmatu sarakstīt kā viņš brauca. Arī dzīvē Juris bija ļoti izpalīdzīgs, juta vēlmi un aicinājumu ik vienam palīdzēt. Sev viņš neko nelūdza. Bet ar mīļajiem tikties un parunāties, tas viņu iepriecināja visvairāk. Aizgāja viņš pēkšņi, un negaidot. Dienu pirms savas nāves iestāšanās brīža, Juris nostrādāja savu maiņu darbā. Sazvanījās vēl ar saviem mīļajiem. Viss kā ierasts, nekas neliecināja par to ka šī ir pēdējā saruna. Juris bija plānojis vēl mazliet pastrādāt cik veselība atļaus, un tad audzināt savus mazbērnus, pavadīt laiku ar viņiem un redzēt kā viņi uzaug. Bet liktenis lēma citādi. Juris pirms 40.gadiem ko nostrādāja autobusu parkā, dienēja arī armijā. Strādāja kolhozā. Juri darīja darbs, viņš prata apieties ar koku, un visu citu. Neviens darbs nebija par svešu, rokas prata darīt, un prāts domāt.  Dzimis Bunkā, lauku mājās ar tēvu Augustu Ernestu, Māti Veltu Alvīni un māsu. Dzīves laikā pārcēlies uz dzīvi Liepājā, kur arī savu mūžu pavadījis. Bijis precējis trīs reižu, un katrā no laulībām dzimuši bērni : Ints, Sindija, Alise. No saviem bērniem sagaidījis arī divus mazbērnus. Mazbērniem gadāja noderīgas lietas, vai sveica svētkos(dzimšanas un vārda dienās) un nozīmīgos Valsts svētkos vienmēr piezvanot.                                        Astoņpadsmit gadus nodzīvojis arī civillaulībā, ar sievieti kuru ļoti mīlēja līdz pat savai pēdējai dzīves dienai. Kopā audzināja parmaiņus jaunāko atvasi no Jura šķirtās laulības. Juris baudīja ik dienu ko dzīve viņam sniedz. Juris bija ar savu šarmu un harizmu. Allaž dāmām pasniedza puķes, ne tikai savām dāmām. Bet kārtojot visādas dzīves un sadzīves lietas, nekur tukšām rokām negāja. Viņš prata aizraut ikvienu, ar savu runu, ar savu stilu un laipnību. Tādu mēs viņu arī atceramies. Juris vienmēr atcerējās piezvanīt, pastāstīt šo un to, pasveicināt un apjautāties. Savādāk tas nebūtu Juris. Mums viņa šeit uz zemes ļoti pietrūkst, bet ticam ka uz mākoņa maliņas viņš mūs sveicina, sargā un dod savus padomus. Lai vieglas smiltis, Tēt! 

Šī ir tikai maza daļa no Jura dzīves, mazs ieskats un apcerējums.