Gunta Grīva beigusi Franču liceju (tolaik 11. vidusskola) un vienu gadu studējusi franču valodu LVU Svešvalodu fakultātē, taču kopš piecpadsmit gadu vecuma vēlējusies kļūt par aktrisi. Tāpēc 16 gados iestājusies Tautas kinoaktieru studijā. Gaidot uzņemšanu Konservatorijas Teātra fakultātē, izmantoja laiku lietderīgi un turpināja apgūt franču valodu. “Man ir bijis tikai viens mērķis un tam pakļauts viss” – viņa atzinusi.

Gunta Grīva ir Dailes teātra 7. studijas audzēkne, teātrī ienāca 1982. gadā. Diplomdarbā – O. Vailda komēdijas “Cik svarīgi būt nopietnam” iestudējumā – viņa spēlēja lēdiju Brekneli (apmeklējot Dailes teātra kostīmu izstādi “Tuvāk kailumam”, pakavējieties pie skaistā Baibas Puzinas darinātā Brekneles kostīma). Bet Guntas Grīvas mīļākā loma bija Džozija J. O’ Nīla lugas “Mēness likteņa pabērniem” iestudējumā, ko nospēlēja vairāk nekā divsimt reižu. “Jau studiju gados es atradu J. O’ Nīla lugu “Mēness likteņa pabērniem”, kura bija tik tuva maniem personiskajiem pārdzīvojumiem, un es nolēmu, ka man ir jānospēlē Džozija, lai es pierādītu, ka varu būt aktrise. Atkal caur šaubām un neticību, bet tomēr manā pirmajā sezonā teātrī es to atļāvos piedāvāt režisoram Jurim Kalniņam diplomdarbam un tā tapa šī izrāde” – savu dzīves gājumu aprakstot, atcerējusies Gunta Grīva. Par abām šīm lomām Latvijas Teātra biedrības rīkotajā jauno aktieru skatē (oficiāli – Vissavienības teātru darba skate ar radošo jaunatni) aktrise guvusi žūrijas komisijas atzinību un saņēmusi LTB balvu; tādu pat atzinību guvusi 1986. gadā – par Mades lomu M. Zālītes “Tiesā” (1985) un Meiteni dzejas kompozīcijā “Sauciet to par teātri” (1986). Citas Guntas Grīvas lomas: Ilze R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” (1983), Meitene Sudrabu Edžus “Dullajā Daukā” (1986), Ērika Nezina M. Zīverta “Čūskā” (1989), Roza izrādē “Dejas Lūnasas svētkos” (1993), Eižēnija Ž. Feido “Pie galantās vāverītes” (1994), Otrā aktrise A. Upīša “Sūnu ciema zēnos”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1999. gadā un repertuārā bija līdz pat 2007. gadam.

Dailes teātra aktrise un skatuves kustību pedagoģe Ērika Ferda novērtēja Guntas Grīvas plastiskumu (mākslas vingrošana!), un bija noskatījusi viņu par sava darba turpinātāju gan teātrī, gan Konservatorijā. Trīs gadus Gunta Grīva bija Ērikas Ferdas asistente, tomēr pedagoģiskajā darbā viņa sevi neredzēja.

1994. gadā Gunta Grīva pieņēma lēmumu pamest štata aktrises vietu, taču ar Dailes teātri bija saistīta vēl daudzus gadus. Jaunus izaicinājumus Gunta Grīva atrada citur – skaistumkopšanas biznesā, pēc tam restorānu biznesā, viņa bijusi studiju biedra Andreja Žagara Jaunā restorāna vadītāja. Pēc tam strādāja Francijas kultūras centrā. 2004. gadā piedalījās konkursā uz Dailes teātra direktora amatu. 2005. gadā Latvijas un Francijas kultūras festivāla “Pārsteidzošā Latvija” ceļojošajā izstādē “Runājošie akmeņi” dzeju simbolizējošais akmens “runāja” Guntas Grīvas balsī, viņa lasīja Vizmas Belševicas dzeju franču valodā. 2009. gadā Gunta Grīva piedalījās Francijas kultūras centra veidotajā bilingvālajā projektā – Margaritas Dirasas “Nāves slimības” izrādē – lasījumā, viņai līdzās bija franču aktieris Olivjē Penjē.

Daudziem aktrise būs palikusi atmiņā, pateicoties Jura mammas lomai Lūcijas Ločmeles filmā “Saulessvece”, par to 1986. gadā Gunta Grīva saņēma “Lielo Kristapu” kategorijā “Labākā aktrise otrā plāna lomā”.

Māsa - kora soliste, angļu filoloģe Māra Liepiņa-Krenberga, krustmeita - Dita Krenberga.