Jānis Petzalis dzimis 1916.g. 10.oktobrī Trikātā un šķīrās no šīs zemes gaitām 1997.g. 12.novembrī. Tikai 7 dienas pēc laulībām viņš aizgāja kara gaitās, un karš izšķīra viņus uz mūžu. Izcietis gūstu un izgājis bēgļu gaitas, Jānis ieradās Toronto. Šeit viņš bija pamats un balsts daudziem pasākumiem, bet visvairāk Sv.Andreja baznīcai, kur viņš bijis 35 gadus draudzes darbā. Vairākkārtīgi sastāvējis draudzes valdē, dziedāja draudzes korī un ilgus gadus bijis kora priekšnieks. Dziedāja arī Dainas korī un 20 gadus Viestura korī. Aizgājējam dziesma bija vienmēr mīļa un viņš dziedāja dažādas dziesmas, bet vismīļākās bija garīgās dziesmas. Jānis bija stiprs savā ticībā, vienkāršs, kluss, bet uzticīgs darba darītājs. Jānis nebija augsti skolots, ne citādi kā izcils, bet cilvēks, kuram varēja uzticēties un paļauties. Katru darbu viņš veica ar uzticību un mīlestību. Savu maizi viņš pelnīja kā dārznieks un puķes, koptas viņa rokām, krāšņi ziedēja. Pensijas gados viņš kopa Centra puķes. Jāni Petzali izvadīja no Sv . Andreja baznīcas 17.novembrī prāvests J.Cālītis un māc.l.Kuplēna-Juarte (Ewart). Prāv.J.Cālītis, kurš ilgajos kopīgi draudzes darbā pavadītos gados bija Jāni labi iepazinis, raksturoja viņu kā dziļi ticīgu cilvēku. Sv. Andreja draudzes koris atvadījās ar 3 aizgājēja mīļākām dziesmām. T.Kronbergs raksturoja Jāni kā cilvēku, kas katram dāvāja kādu labu vārdu vai smaidu un mīlēja bērnus, kaut arī pašam tādu nebija. T.Kronbergs izcēla arī aizgājēja devību dažādiem pasākumiem. Bijušā Dainas kora vārdā atvadījās E. Dzeguze. Sv.Andreja draudzes valdes vārdā atvadījās I.Briede. No Kristus Dārza iemītniekiem, kur viņš vadīja savas pēdējās mūža dienas, atvadījās J. Martinsone. No Viestura kora atvadījās V.Roze ar vārdiem:"Tā gaisma, ko izstaro svece, izplēn, bet gaisma, ko izstaro cilvēka sirds, tā paliek." Vēl dažus atzinīgus vārdus teica Sv.Andreja draudzes kora pr.K.Pērkons, cildinot aizgājēju kā cītīgu koristu, kurš visas dziesmas zināja bez notīm. Bēru mielasts notika Sv.Andreja baznīcas augšējā zālē, pulcējoties lielam pulkam draugu un paziņu. Par mielastu bija rūpējusies draudzes dāmu komiteja. Mielasts noslēdzās ar dziesmu:"Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme." J.Petzalis savu mūžu nodzīvoja kā vientulis, bet tomēr nebija viens, jo, kas putnam spārni, tas cilvēkam draudzība, un draugu viņam netrūka. (Latvija Amerikā, 06.12.1997)