Pirms 2. pasaules kara Otto Amoliņš, pēc izglītības vijolnieks, bijis Madonas aizsargu pulka kapelmeistars un Cesvaines ģimnāzijas skolotājs, līdz ar to kā aizsargu kapelmeistaram viņam padomju varas gados nebija iespēju virzīties sevišķi augstu pa karjeras kāpnēm. Vēl agrāk, 1931. gadā Amoliņš bija Slokas pamatskolu dziedāšanas skolotājs un Jūrmalas aizsargu bataljona kapelmeistars.

Pārcēlies uz Limbažiem, Otto Amoliņš ķērās pie kultūras nama pūtēju orķestra izveidošanas, pie mūzikas skolas tika atvērti vakara dziedāšanas kursi, un mūziķis vadīja arī pūšaminstrumentu nodaļu skolā. Arī Limbažu 1. vidusskolas pūtēju orķestra vadītājs bija Amoliņš, un mūziķa ģimenē auga 3 dēli, kuri visi arīdzan skolojās mūzikā.

Vecākais, Ivars bija trompetists, kas savas darba gaitas sasaistīja ar Smilteni – strādāja vietējā mūzikas skolā, vadīja estrādes orķestri. Vidējais brālis, 1939. gadā dzimušais Aldis kļuva par trompetistu, arī labu džezmeni, ko apliecināja jau skolas gados, spēlēdams dažādos sastāvos, muzicēja vispirms REO, tad Latvijas radio un TV estrādes orķestrī, piedalījās džeza koncertos un ierakstos. Jaunākais no brāļiem Amoliņiem – Juris spēlēja flautu, bet jau Rīgas estrādes orķestrī – alta saksafonu. Vēlāk vadīja ansambļus restorānos „Ščecina” un „Ruse”, savukārt Aldis Amoliņš 60. gadu beigās strādāja ar VEF kultūras pils estrādes orķestri, un abi brāļi – Juris un Aldis sacerējuši arī ne vienu vien nozīmīgu skaņdarbu, dziesmas un instrumentālas kompozīcijas.

Viņus vienoja arī aizraušanās ar automašīnām, paticis labot braucamrīkus un Juris pēc muzikanta gaitām esot strādājis autoservisā par mehāniķi. Mūža nogalē skaņu mākslai ar roku atmetis arī Aldis Amoliņš – pārvadājis lietots mēbeles no Vācijas, un viņa mūža gājums noslēdzies 2004. gadā. Starp citu, Aldim kaut kur Krievijā palicis dēls Raimonds, kas arī kļuvis par mūziķi.