Valmieras laikraksts "Liesma" 1987.gadā raksta: " Prātā nāk mirkļi un stundas, kas aizvadītas sarunās ar dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka māsu Alīdu Eglīti viņas mazajā jumta istabiņā, uz kuru veda stāvas trepes, kas sagādā kāpšanas grūtības. Māja atradās Valmieras autoostas tuvumā. Vēlāk viņai tika ierādīts labāks dzīvoklis pirmajā stāvā, bet tur ilgi dzīvot neiznāca. Viņa bija priecīga par katru apmeklējumu, un likās, ka ikreiz tam itkā īpaši gatavojusies. Daudz redzēts, pārdzīvots, pazīts, pabūts brāļa dzejnieka paziņu pulkā, tas deva materiālu priecīgām un skumjām sarunām. Dziļi māsas atmiņā iespiedušās tās dienas un nedēļas, kuras Jānis Ziemeļnieks pavadījis pie viņas Valmierā. Te viņš ieradies savas dzīves visgrūtākajos brīžos, un tādi dzejniekam bija. Alīda Eglīte zināja daudzu brāļa dzejoļu tapšanas vēsturi. Daudzus dzejoļus no visiem četriem krājumiem prata runāt no galvas. To darīja izjusti, ar pārdzīvojumu, labā dikcijā. Klausoties likās, ka dzejnieka un viņa māsas gara pasaules ļoti tuvas un līdzīgas. Visvairāk viņa priecājās par bērnībā pavadītajām dienām Smiltenes pusē kopā ar māti, māsu Paulīni, brāļiem Rūdolfu, Jāni un Konrādu. Skuma, ka vēlāk ģimenes locekli izklīduši kur kurais. Tēvs apglabāts Smiltenes kapsētā, bet māte, māsa Paulīne un tagad arī jaunākais brālis Konrāds atdusas Strenčos. Vecākais brālis Rūdolfs dzīvoja Ventspilī, tur miris un arī apglabāts. Dzejnieku Jāni Ziemeļnieku kā Raiņa draugu gribējušl apglabāt Raiņa kapos, bet viņa nepiekritusi, domādama, ka tas varētu traucēt Raiņa atdusas vietas izveidošanu, apglabājuši Meža kapos. Pati vēlējās atdusēties Valmieras centra kapsētā blakus vīram, un arī tas piepildījās. Mūža pēdējā gadā Alīda Eglīte, būdama jau smagi slima, astoņdesmito gadskārtu pārkāpusi, gribēja sagaidit arī brāļa Jāņa astoņdesmito dzimšanas dienu. Tas vairs nepiepildījās, bet mums palikušas viņas atmiņas par brāli, sarakstītas divus gadus pirms aiziešanas aizsaulē."