17. jūnija rītā kāds krēsls uz sastatnēm Jēkaba ielas 3/5 nama pagalma korpusā palika tukšs, otas neaizskartas, gleznojuma fragments griestu stūrī - nepabeigts. Restaurators Kārlis Vilītis rīta agrajā stundā uz visiem laikiem atstājis darba vietu un šo pasauli. Negaidīts un sāpīgs zaudējums ģimenei, draugiem, kolēģiem un visiem, kas viņu pazina. Negaidīts un ļoti sāpīgs arī tāpēc, ka likās - darbs restaurācijas sabiedrībā Velve vēl tikai uzsākts, tas nav pat pusceļā. Ir tikai paša pieredze, kas iegūta, strādājot Rundāles pilī, Ventspilī, Cesvaines pilī, pēc tam Rīgā, vairākās ēkās restaurējot 19. gadsimta dekoratīvos gleznojumus, sava veida kulmināciju sasniedzot mazās kamīna zāles restaurācijā Banku koledžas ēkā. Vienmēr aktīvs, pretimnākošs, vienmēr gatavs iesaistīties - tāds viņš mums likās un tāds viņš bija. Kārlim varēja uzticēties, un tāpēc likās - viņam vajag darīt vēl un vēl, jo viņš ir tāds liels, mierīgs un stiprs. Bet nu viņš ir salūzis. Un mums visiem ļoti, ļoti sāp.

Avots: Literatūra un māksla, 01.07.1994