Vakar pēcpusdienā vērās Sv. Vienības baznīcas durvis, lai ļautu pulciņam piederīgo un paziņu pulcēties ap šķirstu krietnai latviešu mātei. Aizsaules ceļa sācēja bija mūsu laikraksta atbildīgā redaktora V. Lejasozola māte Emīlija, kas pēc gara un iekšējas saskaņas pilna mūža ceturtdienas vakarā slēdza uz mūžību savas daudz redzējušās acis. Dzimusi 1863. gadā tālajā mežu rajonā — Dundagas pusē un precējusies ar Dundagas skolotāju Rūdolfu Lejasozolu, viņa aizvien bijusi krietns palīgs savam dzīves draugam viņa atbildīgajā darbā un mīļa māte saviem bērniem — meitai un diviem dēliem. Kad toreizējais Ventspils mācītājs, tagadējais arhibiskaps T. Grīnbergs aicināja R. Lejasozolu uz Ventspili par draudzes ķesteri un ērģelnieku, viņa sekoja tam ar ģimeni uz pilsētu un garus gadus bija krietna ķestermājas saimniece. Aizvadijusi mūža dusā Ventspils Kāntsona kapsētas smiltainē vecāko dēlu, vīru un meitu, viņa varēja izliet savas sirds siltumu vienīgi pār , jaunāko dēlu — tagadējo mūsu laikraksta redaktoru. Žurnālista darbam vajaga līdzsvarotu prātu un mierīgu mājas pavārdu. Ja nu redaktoram V. Lejasozolam sekmējies viņa darbs tik labi, kā to diendienā atspoguļo mūsu laikraksta slejas, tad neatņemams nopelns tur nākas viņa mātes gaišajai personībai, kas arvien pratusi ar savas skaidrās un saskanīgās dzīves piemēru vadīt arī dēla ceļus tā, ka viņam nav trūcis spēka lielo pienākumu galā vest. Viņas dvēseles siltums lijis arī pār daudziem cilvēkiem, kam nācies tās ģimenei tuvāk stāvēt.  Sv. Vienības baznīcā klusi dūca ērģeles, rudens saulainās dienas klusumā un dievnama puskrēslā tik tikko manāmi trīsošām liesmām dega sveces, kad runāja mācītājs O. Kraulis. Tad dzelteno koka šķirstu viņas dēla darba biedru rokas pacēla no ziediem greznotā katafalka un aiznesa līdz bēru automašīnai. Pavadītāji tam sekoja līdz Dobeles šosejas sākumam un nolikuši uz šķirsta pēdējam sveicienam līdzņemtos ziedus, atvadījās no krietnās latviešu mātes, kas uzsāka ceļu atpakaļ uz to pusi, no kurienes nākusi. Ģimenes nodalījumā Kantsona kapsētā arī viņai atradīsies vieta savu tuvinieku vidū, un pāri šai atdusas vietai jūras vēji šalks kupli sazarojušās kāpu priedēs. Rīt pēcpusdienā Ventspils draudzes mācītājs A. Grosbahs dos viņai pēdējo svētību garajai gaitai uz mūžību.

Avots: Zemgales balss, 25.09.1938