Ziedonis Baiža bija Rīgā beidzis Latvijas konservatoriju. Strādāja "Bekona eksportā" un vienlaikus kā diriģents vadīja Liepas pagasta aizsargu un jauktos korus. Precējies ar Karlīnu Baižu, kura bija Kaucmindes mājturības skolas absolvente. 1944. gadā Ziedonim bija 36, bet Karlīnai 35 gadi. Ģimenē bija četri bērni (10, 8, 7 un 4 gadus veci).

1944. gada 28. septembrī pēc krievu ienākšanas Ziedoni, tāpat kā pārējos Liepas pagasta vīriešus, savāca uz filtrācijas nometni Kauguru muižā. Pratināja divas nedēļas. Ziedonis vēlāk sievai un bērniem stāstījis, ka sisti ar gumijas steku, likts izrakt kapu un šauts pāri galvām. Spīdzināti ar pārsālītu ēdienu, un nav ļauts padzerties. Pēc divām nedēļām atbrīvots.

Taču pēc vēl divām nedēļām atkal pienāca pavēle ierasties pagasta centrā uz nopratināšanu. Tad arī Ziedonis pieņēma lēmumu sākt slēpties. Ilgāku laiku slēptuve bijusi pie laba drauga – sirmā dzejnieka Eduarda Treimaņa-Zvārguļa mājās, Priekuļu pagasta "Leukādijās". Slēptuve bija ierīkota arī pašu mājās "Kalna lodēs" – "starp mājas jumtu un pieliekamā kambara sienu.

Karlīna regulāri tika saukta uz čeku, kur pratināta un sista, pieprasot izvest vīru no meža. 1948. gada jūnijā, kad viņai atkal pakaļ brauca čekisti, Karlīna iebēga mežā pie vīra.

Aptuveni tajā laikā skolā dēls Uldis arī "nogāza podus" – kopā ar klasesbiedriem norāva no sienas Staļina portretu un izmeta pa logu. Šeit seko nesaprotamais: Līga Baiža-Kadaka raksta, ka skolotāja Marta Streipa visus Baižu bērnus aizveda uz Cēsīm un iesēdināja Rīgas vilcienā. Vai skolotājai bija sakari ar Baižām, un kāpēc tieši uz Rīgu? Kas viņus tur galā sagaidīja?

Uldis Baiža atcerējās, ka pēc tam vismaz gadu abi Baižas ar četriem bērniem dzīvojuši kaut kur Bauskas pusē mežos un purvos. Strādājuši mežu darbos, lasījuši ogas un sēnes. Dzīvojuši kaut kur šķūņos vai zaru būdās.

Kad pēc Staļina nāves pierima represijas un vajāšanas, Baižas slēpās Rīgā, mazā nomaļā mājiņā Āgenskalnā.

Baižas iekrita tika septiņdesmito gadu vidū. Līga Baiža-Kadaka: "Tēvu 1976. gada 27. jūnijā apcietināja bruņoti vīri uz ielas pie Āgenskalna tirgus. Mēs atkal nezinājām, kur tēvs palicis, līdz 3.jūlijā čekisti kratīja mūsu māju... un pateica, kur tēvam var aiznest kaut ko ēdamu. Māti nearestēja. Tēvu pēc mēneša izlaida brīvībā, un izsniedza pasi. Tēvs nodzīvoja legalizēts 8 gadus."

Uldis Baiža atcerējās, ka pēc legalizēšanas tēvu uzmeklējis agrāko gadu paziņa no studiju laikiem konservatorijā un piedāvājis palīdzēt iekārtoties kādā nomaļākā kolhoza kultūras namā par kora diriģentu. Ziedonis Baiža atbildējis: "Es nekad mūžā nediriģēšu nevienu padomju dziesmu!"

----

Taisnības izjūta un ticība sabiedrotajiem, ka pēc Otrā pasaules kara tie Latviju un Baltijas valstis neatstās Pad. Savienības ilgstošā okupācijā, izšķīra Baižu dzimtas likteni. Ziedonis un Karlīne Baižes līdz ar četriem bērniem un pārējiem piederīgajiem 1944. gada rudenī nesekoja bēgļu straumei, bet palika dzimtenē, kaut gan komunistiskā režīma izrēķināšanos piedzīvoja jau 1941. gadā. Tēvzemes mīlestība un vilšanās sabiedrotajos prasīja trīsdesmit gadu bēguļošanu pašiem savā zemē. Šis traģiskais dzīves stāsts var noderēt arī kā vēstures liecība okupācijas režīma brutālajām metodēm, izrēķināšanās kārei un cilvēku beztiesiskajam stāvoklim no vienas puses, bet arī neizskaidrojami laimīgiem gadījumiem, atsevišķu cilvēku labestībai un pat partijnieku līdzjūtībai no otras puses. Ar tādu — savu vecāku — dzīvesstāstu Līga Baiža-Kadaka klausītāju saimi varēja iepazīstināt DV Toronto nodaļas rīkotajā referātu pēcpusdienā, ko vadīja sarīkojumu daļas vadītājs A. Vītols. Līdz 1949. gadam, kad sākās zemniecības iznīcināšana un lielās masu deportācijas, referente bērnības gaitas vadījusi vectēva lauku mājās Cēsu apriņķī, kur piedzīvota arī tēva vajāšana un daudzi traģiski notikumi. Kad tēvam izdodas atgriezties no pirmās apcietināšanas 1944. gada rudenī, viņš uzsāk bēguļošanu. Viņa tēvs, Liepas pagasta Baižu māju saimnieks, dēlu izvadot, dod svētību: "Atgriezies ar godu vai nemaz!" Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu bēguļošanas savā zemē Ziedonim Baižem laimējas atgriezties pilsoniskā dzīvē ar nacionāli neaptraipītu godu. Arī Baižu māju vecais saimnieks zaudējis savu iemīļoto, mūža kopto saimniecību, padots režīma nežēlībām, badam un represijām. 1949. gadā Karlīne Baiže izšķiras par pievienošanos dzīvesbiedra bēguļošanai un pārcieš visas grūtības līdz labvēlīgam pagriezienam. Izpostītās dzīves četri pabērni nonāk Rīgā atsaucīgu cilvēku gādībā un izaug par krietniem latviešiem. Dzīves drūmajā stāstā Līga Baiže-Kadaka atzīmēja arī daudzus izpalīdzīgus cilvēkus. Par atbalstu Kanādas apmeklējuma laikā viņa pateicās DV organizācijai, un DV Toronto nodaļas valdes priekšsēdim Z. Akotam pasniedza savu LNNK nozīmi. Viņas iecere ir sakārtot un izdot trimdas dzejas antoloģiju, lai ar te rakstīto varētu iepazīties arī okupētajā Latvijā.

Avots: Laiks, 23.01.1991