Dzimis Vecbrenguļu pagasta "Rāmīšu" mājās zemnieka Dāvja Lībieša un Marijas ģimenē.

Dr. Jānis Lībietis bija viens no darbīgākiem, neatlaidīgākiem, gaišākiem latviešiem, kas strādāja allaž kādas lielas un labas idejas reālizēšanas darbu. Viņa vārds uz laiku laikiem paliek saistīts ar tādiem paliekamiem darbiem, kā Ziemeļlatvijas atbrīvošana 1919. gada vasarā un latviešu nacionāli valstisko interešu dedzīga aizstāvēšana šajā laikā, kā Ķemeru dziedniecības iestādes un Ķemeru viesnīcas izbūve par pirmās šķiras Eiropas mēroga iestādi, kur Dr. Lībietis kļuva gandrīz vai leģendārs ar savu enerģiju, nešaubīgo pārliecināšanas spēku, lieliskām zināšanām un teicamām organizatora spējām. „Ja mums būtu divdesmit Dr. Lībiešu, Latvijā paceltos viena visu eiropiešu apbrīnota kultūras iestāde pēc otras visās nozarēs," par doktora veikto darbu mēdza teikt viņa lielais draugs, sapratējs un viņa darba atbilstītājs, kara ministrs un brīvības cīņu virspavēlnieks, ģen. Jānis Balodis. Dr. Lībietis ir pierādījums tam, ko iesjēj viens vai nedaudzi atsevišķi cilvēki ar stipru pārliecību un neatlaidīgu uzņēmību. Jau 1918. g. vasarā, vācu pirmā kara okupācijas laikā Valkā parādījās šī interesantā figūra: mazliet steidzīga, taču visu redzoša. Pa ielu ejot, kur viņš vienmēr bija satiekams kopā ar savu daiļo kundzi, viņš nepalaida garām nevienu redzamāku tautieti, jo ar visiem viņam bija daudz ko runāt: lietišķa vajadzība, nopietna, svarīga. Viņš uzturēja dzīvus un tuvus sakarus ar toreiz nelegāli strādājušo Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi. Enerģiski viņš iejaucās arī 1918. g. smagās gripas epidēmijas apkarošanā un kļuva pazīstams ar savu enerģiju un ļoti sapratīgo rīcību. Kad iesākās politiskās dzīves ikdiena, viņš no politiskā darba atgāja un ķērās pie Ķemeru idejas, ko arī izveda dzīvē tik labi, cik vien iespējams. Dr. Lībietis ir aizgājis tikai 61 gadu vecumā, kad no viņa vēl varēja daudz cerēt un arī sagaidīt. Sevišķi tagad, kad mums atkal tik bezgala vajadzīgi ideālistīgi vīri, kāds viņš visnotaļ bija. Dabīgi, ka pēdējā laikā viņš arī bija izteicis vēlēšanos piedalīties sabiedriskā darbā. Tas ir sāpīgs zaudējums, ka tas nepiepildījās. Latviešiem ir dziļi jāsēro par šī krietnā tautieša negaidīto un pāragro nāvi. Jo sāpīgi šo zaudējumu sajutīs viņa uzticamais dzīves draugs, kas viņu saprata un visur pavadīja — viņa cienījamā kundze, viņa meita un divi dēli, viņa meitas vīrs doc. J.Bubenko un citi tuvinieki. Kad pienāks diena, viņš dusēs dzimtenes zemē, ko viņš ir nopelnījis ar savu karsto tēvzemes mīlstību un krietno darbu viņai par godu.

Avots: Latvju vārds, 09.11.1946