Š. g. 9. februāri, no vistuvākiem cilvēkiem atstāts, svešumā — Piltenes Poņeros no šīs zemes dzīves šķīrās sirmais Indriķis Ziemelis. Izvadot nelaiķi mūžības ceļos, J. Pāvelsons runā par viņa skumjo un grūto dzīves gājumu: daudz grūtu cīņu viņš izcīnījis, lai paliktu uzticīgs Dievam. Visgrūtākais pārdzīvojums bijis tomēr tas, kad viņu slimā dienā un trūkumā atstāj vistuvākie cilvēki... Bet J. Ziemelis tomēr paliek uzticīgs Visvarenajam un, kad viena roka pilnīgi zaudējusi darba spēju, ar otro veselo viņš kopj savu slimo audžu dēlu, kurš jau tuvu pie desmit gadiem nespēj no gultas piecelties... Un pārvarot dzīves grūtības ar sāpošu sirdi, nelaiķis nekad nav zaudējis savu brašo ārējo un iekšējo stāju sabiedrībā. Neviens viņu neatminas redzējis kādreiz raudam.

Piltenes Brīvības kapos mūžības ceļnieku saltā ziemas dienas novakarā sagaida māc. A.Vāgners ar mazu dziedātāju pulciņu. Mācītājs sirsnīgiem vārdiem apliecina J. Ziemeļa uzticību Dievam un dod gaišu cerību, ka viņš tagad iegājis labākā dzīvē.

Avots: Kristīgā balss, 01.03.1940