Strēlnieks, 1. Pasaules kara dalībnieks.

Cīnījies Ložmetējkalnā

Bija kritis gūstā 1917. gada septembrī pēc Rīgas ieņemšanas.

Kārlim nebija tuvinieki, bija slims ar vēzi.

Zemīšu ģimene viņu uzņēma savā mājā (bija pazīstami no gūsta laikiem), kur viņš arī mira. Tas bija 1969. g. 20. novembrī. Diezgan skaidri atceros. Apglabāts Garozā, bet ne Garozas kapos - uz Zālītes pusi. 

Paļaujos vien uz atmiņu. Bet notikums man spilgti palicis atmiņā. Būtībā- pirmā nāve, kura atnāca manu acu priekšā. Kārlim bija labi stāsti - arī par tuvcīņām, kurās, ka viņš teica, vācieši neturēja latviešiem, īpaši pašpuikām, līdzi. Pats gan nekad nelielījās.Ļoti godīgs cilvēks. Viens stāsts no Kārļa. Saķēries ar liela auguma vācieti. Domājis, ka viss, gals klāt. Vācietis dūris, Kārlis patvēries aiz priedes. Kad paskatījies, redzējis, ka vācietis guļ beigts, durklis ietriekts priedē. Sirds no uztraukuma apstājusies.

(G. Zemīša atmiņas)