Kurts dzimis multikulturālā vidē, viņa vectēvs Viktors Lubinskis (08.12.1863.-25.03.1923.) cēlies no slavenas poļu dzimtas.

Kurta tēvs Viktors Lubinskis (28.08.1898.-17.01.1970.) Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā 1920.g. 03.08. stājās laulībā ar Almu Lubinsku dz. Martinsoni (07.06.1901.-15.03.2002.). Ģimenē piedzima divi dēli: Viktors (02.10.1922.-24.04.1945.) un Kurts. 1954. gada 31. decembrī Kurts salaulājās ar Irēnu Lubinsku dz. Ābolu (20.08.1929.-21.02.2014.).), dēls Raits Lubinskis dzimis 18.05.1956. gadā.

Abi ar vecāko brāli mācījās vācu skolā. Vāciskā ietekme bija noteicošā, kādēļ Kurta brālis Viktors kļuva par virsniekvietnieku vācu armijā un krita dažas dienas pirms 2. pasaules kara beigām. Ģimene vecāko dēlu Viktoru ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību meklēja daudzus gadu desmitus.

Arī Kurts kā 15 gadīgs jaunietis iestājās vācu armijas gaisa izpalīgos, par ko viņa māte Alma uzzināja no kaimiņienes, kura pateica, ka redzējusi Kurtu soļojam garām Brīvības piemineklim, lai dotos karā. Šis fakts bija par iemeslu tam, kādēļ Kurts nokļuva un līdz 1946. g. oktobrim atradās filtrācijas nometnē Ļeņinabadā, Tadžikijā.

Kurta māte Alma nodzīvoja garu mūžu, viņa ne vien paguva saņemt Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikumu 100 gadu jubilejā, bet, galvenais kā pati teica, iegūt dvēseles mieru, uzzinot, ka dēls Viktors apbedīts 2. pasaules karā kritušo Brāļu kapos Lestenē.

Savukārt Kurts, kura mūža mīlestība bija koki un mežs, pēc atgriešanās Latvijā kopā ar ģimenes draugu Gunāru Cilinski iestājās Ogres meža tehnikumā un kopā arī spēlēja teātri Ogres kultūras namā. Pēc gadiem viens no draugiem kļuva par aktieri un režisoru, bet otrs – Kurts - palika uzticīgs mežam, gan strādādams finieru rūpnīcā “Latvijas finieris” Rīgā, gan Kuldīgā, būdams kokapstrādes kombināta “Vulkāns” direktors. Lai gan Kurts stāvēja arī pie savā laikā modernā Līvānu māju būves kombināta šūpuļa, sirds tomēr alka mežu un viņš atgriezās Rīgā, Latvijas kokapstrādes ministrijā un pēdējā Kurta darba vieta bija “Latvijas Valsts meži”. Vēl padomju gados, kad Kolkas rags bija militārā robežas zona, Kurts ar sievu Irēnu gandrīz katru rudeni brauca uz Ģipku, kur, dzīvodami jūras krastā, sēņoja kāpu mežos.

Visu mūžu Kurts bija vīrišķīgs, atbildīgs, patstāvīgs cilvēks, kurš neprata melot un pašaizliedzīgi sargāja savus tuvākos no visa negatīvā. Viņš, līdzīgi daudziem savas paaudzes vienaudžiem, nemēdza izrādīt savas emocijas; viņa mīlestība izpaudās vīrišķīgi stabilās rūpēs un atbildības izpausmēs. Tajā pat laikā Kurts bija izmeklēti pieklājīgs, džentelmenis šī vārda visprecīzākajā nozīmē. Bezgalīga mīlestība Kurtu saistīja ar sievu Irēnu, pašaizliedzīgi viņš rūpējās par sievu, kad Irēnai uzbruka vēzis. Sievas nāve bija smags  trieciens, no kā viņš neatkopās līdz šodienai, jo kā viens vesels ikdienā bija pavadījuši 60 kopdzīves gadus. Kurta bezgalīgo mīlestību ikdienā izbaudīja gan vienīgais dēls Raits, gan mazdēls Dans. Vairs nebūdams īpaši spēcīgs, ar sev raksturīgo atbildības sajūtu Kurts stāstīja Danam diktofonā savas atmiņas, kam šodien ir fundamentāla dzimtas vēstures vērtība. Kurta mīlestību un gādību īpaši izjutusi arī brāļa sieva Valija, kura, cerēdama satikt savu vīru, ar 8 mēnešu veco Gitu uz rokām kara beigu posmā devās uz Vāciju un iekļuva briesmīgajā Drēzdenes bombardēšanā. Kurts vienmēr rūpējās par bez tēva palikušo brāļa meitu Gitu Anitu. Būdams komunikabls cilvēks, viņš bija sabiedriski aktīvs, vienmēr vīrišķīgi stiprs un par rakstura vājumu uzskatīja izrādīt apkārtējiem savu vājumu vai sāpes. Tādēļ arī mūža nogalē viņš slēpa no pārējiem savu nespēku un kaunējās par nevarību, neizrādīja to apkārtējiem, vēlēdamies citu acīs un prātos palikt vīrišķīgais Kurts. Un tas viņam ir izdevies…