1945. gada jūlija beigās Valkas vidusskolas latviešu valodas skolotāja Lūcija Pence devās uz skolotāju apmācības kursiem, kas notika Rīgā no 28. jūlija līdz 18. augustam, kur satikās ar bijušo studiju biedreni Margaritu Bratušku, Rīgas svešvalodu institūta docētāju, dzimušu 1920. gadā, ar ko kopā bija studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē.

Kursu laikā Lūcija Pence un Margarita Bratuška bija apmetušās vienā dzīvoklī Rīgā. 

Margarita Bratuška tajā laikā jau bija iesaistījusies Viļakā izveidotajā LNJA grupā, kuru vadīja viņas māsa Antoņina Bratuškina, Viļakas vidusskolas 11. klases skolniece, kuras ģimenei bija tieši sakari ar LNPA komandieri Pēteri Supi.

Viļakā LNJA grupa bija izveidota 1945. gada pavasarī; arī šīs grupas jauniešus padomju varas iestādes atklāja un arestēja tā paša gada rudenī;

1946. gada pavasarī tiesāja un nosūtīja uz labošanas darbu nometnēm.

Abu grupu jaunieši satikās lopu vagonos un vēlāk bija kopā arī labošanas darbu nometnē Taišetā (Тайшет – krievu val.).

Iespaidus par represiju apjomu pret jauniešiem var gūt no Lilitas Forstmanes atmiņām: “Taišetā ieradāmies apmēram 80 skolēnu no Viļakas, Valkas un vēl citurienes. Visi bijām bērnišķīgi un izraisījām izbrīnu pat apbruņotajā konvojā.”

Margarita Bratuška LNJA uzdevumā bija devusies uz Rīgu, lai te veidotu jaunatnes organizācijas nodaļas.

1945. gada 27. augustā Margaritas Bratuškas māsai Valērijai Bratuškinai Pēteris Supe vēstulē rakstīja:

“[..]Lūdzu padomāt par iesaistīšanos sava novada jauniešu – meiteņu vadītājas darbā. Margai mūsu kopējo pasākumu labā, kā arī personīgi būtu ieteicams no Viļakas izrauties un darboties Rīgā. Vienoti augsim un audzināsim Latvijai!”

1945. gada augusta sākumā sarunās ar Margaritu Bratušku Lūcija Pence, uzzinot par to, kā nevardarbīgā pretošanās padomju varai noris Latgalē, nolemj līdzīgi rīkoties Valkā.

1945. gada 5. decembra Lūcijas Pences nopratināšanas protokolā krievu valodā norādīts sekojošais par Margaritas Bratuškas teikto:

“Bratuškina man stāstīja par to, ka Latgalē daudzas personas, vēloties izbēgt no padomju varas orgānu represijām, slēpjas mežā. Turpat Latgalē vietējie iedzīvotāji organizējuši nelegālas organizācijas, kas bandītiem, kuri slēpjas mežā, palīdz ar pārtiku un informāciju"

        ****

Margaritai Bratuškai liktenis nebija lēmis studjas pabeigt un filoloģijas laukā strādāt.. Par "buržuāziskā nacionālisma" izpausmēm viņa jau 1945.gadā dabūja cietumu un Sibīriju: 10 gadus ieslodzījumā un vēl 5 izsūtījumā.. Viņas vecāki un divas māsas deportēti 1949.gadā. Margarita ar miesas un dvēseles spēkiem turējās pretī mokām un izmisumam. Viņa turējās garīgi stipra un rosīga, sazinājās ar dzimtenes ļaudīm, rakstīja un saņēma vēstules, tāpat grāmatas arī no  profesora Endzelīna (Karogs,1990, III J.Endzelīna sarakste ar represētajiem filologiem).

Pēc 12 gadiem, izsūtījumā apprecējusies ar likteņbiedru Konradu Maļecki (1928-1973), Margarita atgriezās Latvijā. Bet sods turpinājās: viņai bija liegts dzīvot Rīgā un pabeigt baltistikas studijas, liegts mainit uzvārdu. Un līdz pat aiziešanai pensijā (1975) strādāt viņu pieņēma tikai fiziskā darbā - par sanitāri Slokas, par miltu sijātāju maizes ceptuvē.

Viņa skaisti sakuploja bērnos un mazbērnos. Viņas nesavtīgo mūžu apdomājot, pārliecinos, ka mana draudzene atbilst savam latīniskas cilmes vārdam "margarita", kas nozīmē "pērle".

Avots: Spēkildze II, Dr.philol.Rasma Grīsle, 2007.