Voldemārs Vancovičs
28 Feb 1941 – 26 Jun 2017
Voldemārs piedzima 2. pasaules kara laikā Jelgavā, Jāņa un Ernas Vancoviču ģimenē, vēlāk dzīvoja Tukumā. Vēl pavisam mazam esot, viņa māte pēc grūtas slimības mira. Lai arī viņa tēvs pēc dažiem gadiem apprecējās no jauna, Voldemārs pēc mātes mīlestības ilgojās visu mūžu.
Vēlāk Voldemārs mācījās Tukuma strādnieku jaunatnes vidusskolā, kuras laikā strādāja par dzelzceļa sakaru strādnieku, iepazīstot no pašiem pamatiem sakaru nozari, kuru sauca par savējo līdz pat aktīvo darba gaitu noslēgumam. 1959. gadā Voldemārs iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā kuru pabeidza 1964. gadā kā elektrosakaru inženieris. Paralēli studijām viņš sportoja, nodarbojoties ar Grieķu-Romiešu klasisko cīņu, tāpat arī sāka profesionālās gaitas VEF kā tehniķis-konstruktors.
1964. gadā Voldemārs izveidoja ģimeni ar sievu Ināru, un divus gadus vēlāk tika iesaukts Padomju bruņotajos spēkos, kur dienēja sakaru bataljonā Gruzijā, iepazīstot ne tikai armijas ikdienu, bet arī Gruzijas kalnus, skaisto dabu un iedzīvotāju izslavēto viesmīlību. Pēc gada dienests aizveda virsnieku kursos uz Azerbaidžānu. 
1968. gadā ģimenē piedzima dēls Valdis, un tai pašā gadā Voldemāru atkārtoti iesauca dienestā, nu jau virsnieka pakāpē, par telefona stacijas priekšnieku Rīgā.
Pēc atgriešanās no dienesta 1970. gadā piedzima otrs dēls Atis, un Voldemārs turpināja darbu VEF kā inženieris līdz pat 1980. gadam, kad pārgāja strādāt uz institūtu “Pilsētprojekts” par projektētāju grupas vadītāju. Ģimene pamazām uzlaboja sadzīves līmeni, tika iegādāts auto, vēlāk arī zemes gabaliņš Saulkrastos. Saviem dēliem viņš iemācīja ne tikai daudzas tehniskās prasmes un iemaņas, bet arī būt krietniem vīriem, nebaidīties no darba un dzīves grūtībām. 
Sākot ar 1983. gadu Voldemārs uzsāka darbu vadošā amatā Sakaru Ministrijā, kurai pēc valsts neatkarības atgūšanas likvidējoties, 1992. gadā pārgāja strādāt Valdības Sakaru Centrā, tādējādi atgriežoties pie sakaru tehnikas kā līniju un kabeļu nodaļas vadītājs. Šajā amatā strādājot viņš izveidoja saliedētu un profesionālu kolektīvu, kam neviens uzdevums nebija par grūtu. Tika risinātas daudzas nestandarta situācijas, tīkls vienmēr uzturēts teicamā kārtībā, un kolektīvā viens bija par visiem un visi par vienu. Par mūža ieguldījumu sakaru nozarē Voldemārs 2010. gadā saņēma īpašu Satiksmes Ministrijas apbalvojumu.
Pēc ģimenes iziršanas 1989. gadā, Voldemārs, atradis Valdas Ašakas plecu un atbalstu, pārcēlās dzīvot uz Jūrmalu, Vaivariem. Tas deva jaunu dzīves sparu, un Voldemāra un Valdas izlolota izauga meita Iveta. Voldemārs bija lepns par saviem bērniem, bet īpaši par saviem septiņiem mazbērniem – Ivetas bērniem Elīsu un Miku, Ata bērniem Kārli un Katrīnu, kā arī Valda bērniem Lieni, Elzu un Robertu.
Pēc aiziešanas no aktīvajām darba gaitām 2009. gadā Voldemārs rūpējās par saimniecību, liekot lietā plašās tehniskās zināšanas un prasmes. Kā allaž, viņš bija gatavs nesavtīgi atbalstīt gan savus bērnus, gan mazbērnus. Dzīvē daudz pieredzējis, viņš izprata cilvēkus, un mācēja pateikt īstos vārdus. Katrā braucienā ar auto Voldemāru uzticīgi pavadīja viņa divi suņi.
Voldemārs mēdza teikt, ka vienīgā patiesā greznība pasaulē ir cilvēku savstarpējo attiecību greznība. Mēs saglabāsim viņu savās atmiņās un esam viņam par to pateicīgi.