Aleksandra Liepiņa-Dzērvīte, virsnieka ģimenes vecākā meita, dzimusi 1904. g. 22. decembrī Ziemeļaustrumu Sibīrijā. Viņas bērnība un jaunības gadi aizrit mežonīgi skaistā zemē ar stāvām kalnu grēdām, straujām upēm un pavasaros ziedošām kalnu nogāzēm un pļavām, kas vēlāk bagātas ar sulīgām jāņogām, upenēm, brūklenēm.
I pasaules kara beigās pēc gara ceļojuma ģimene atgriežas Latvijā un, kaut Aleksandras sapnis ir Mākslas akadēmija, apstākļi liek izšķirties kļūt par skolotāju. Viņa iestājas Kaucmindes Mājturības seminārā, kur viņa ar lielu interesi nododas mākslinieka Ernesta Brastiņa mācītajam priekšmetam par latviešu tautas mākslu, zīmējot rakstus no vecām sagšām, jostām, cimdiem un zeķēm un mācoties rakstu nosaukumus un nozīmi. Kaucmindes Mājturības semināru viņa beidz 1924. g. decembrī, pēc tam papildinās Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolas dažādu nozaru lietišķās mākslas kursos, speciālizējoties aušanā un rokdarbos.

Vispārējās izglītības turpināšanai 1927. gadā iestājas Latvijas Universitātes dabaszinātņu fakultātē. Studiju laikā piedalās Izglītības ministrijas rokdarbu skolotājām rīkotos kursos, kur kursu vadītājs Arvīds Dzērvītis lasa lekcijas par latviešu etnogrāfiju un krāsu kompoziciju. Universitātē iegūtās zināšanas augu sistemātikā un ķīmijā palīdz krāsojot materiālus lietiskās mākslas izstrādājumiem. Pēc viena gada nostrādāšanas par ceļojošu rokdarbu instruktori viņa no 1925. līdz 1935. g. strādā par rokdarbu skolotāju Kaucmindes Mājturības seminārā.
Mākslinieks A. Dzērvītis ievēro Aleksandras interesi un spējas, aicina viņu par līdzstrādnieci "Zeltenes" rokdarbu nodaļā. Pēc vairāku gadu kopēja darba 1934. gadā viņi noslēdz mūža derību. 1934. gadā Aleksandra kopā ar vīru iepazīšanās nolūkā apmeklē lietišķās mākslas skolas Berlīnē, Leipcigā, Drēzdenē, Prāgā, Vīnē, Florencē, Romā. Lai iepazītos ar daiļamatniecības priekšmetu gatavošanas iespējām vairumā, 1937. gadā apmeklē Parīzes starptautisko izstādi,  Briseli, Vīni un Budapeštu.
Kopā ar Arvīdu Dzērvīti sarakstītas grāmatas: "Latviešu tautas uzvalki", 1931. g.; "Latviešu tērpa vēsture". "Zeltenes rokdarbi" — "Krāsainie darbi" un "Tīkla darbi", 1934. g.; Zeltenes rokdarbi" — "Baltie darbi" un "Meiteņu rokdarbi pamatskolām", 1935. g.; "Zeltenes rokdarbi — Logu aizkari", 1937. g.; "Mājīgs dzīvoklis", 1939. g.; "Latviskie baltie izšuvumi", 1943 .g.
Pēc vīra nāves 1942. g. Aleksandra atkal strādā Latvijas Mājturības institūtā (agrākajā Kaucmindes seminārā) un turpina rakstīt žurnālos.
1944. gadā A. Dzērvīte ar divām meitām dodas uz Vāciju, kur bēgļu nometnē Eslingenā vada rokdarbu kursus aušanas darbnīcu 1950. gadā izceļo uz Kanādu. Ir ļoti aktīva un izcila daiļamatniece Latviešu daiļamatnieku savienībā Kanādā. Ilgus gadus darbojas valdē par priekšnieka palīdzi. Ar saviem darbiem piedalās Kanādas un ASV dziesmu svētku un Austrālijas Kultūras dienu rīkotās izstādēs. Piedalās Toronto Tautību festivālu izstādēs Zinātņu centrā, Lorensa centrā un citur.
A. Dzērvīte ir speciāliste daiļamatniecības darbu un tautastērpu vērtēšanas komisijās Dziesmu svētkos, padomdevēja daiļamatniecības un etnogrāfiskos jautājumos. 1952. gadā reizi mēnesī iznāk žurnāls "Latvju sieviete", bet ar 1953. g. tas turpinās kā "Laikmets"; A. Dzērvīte tajos ir rokdarbu nodaļas redaktore. Žurnālos A. Dzērvīte rakstījusi par latvju rakstiem, to nosaukumiem un nozīmi, rakstu salikumiem, kompoziciju un krāsu mācību, dažādām tehnikām izšuvumos, audumos, adījumos — viss redzams A. Dzērvītes plašajā darbu klāstā.
A. Dzērvīte ir savu dzīvi veltījusi latviešu tautas mākslai un latviešu tautastērpiem, lai to senais skaistums nezustu.
Savas vecuma dienas A. Dzērvīte pavadīja "Kristus Dārzā", latviešu veco ļaužu mājā, kur viņa nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu. Dieva mierā aizgājusi šī gada 23. jūnijā.

Avots: Laiks, 24.08.1996

LATVJU RAKSTI. A.Dzērvītis, 1973.g. Toronto (pirmās 96 lpp.  latviski, tad līdz 360. lpp. seko angliski)

LATVIEŠU JOSTAS  Aleksandra Dzērvītis, Lilija Treimanis, 1982.g., izdevējs Toronto Daugavas vanadzes, 414 lpp.