Viņa bija dzimusi Piebalgā brāļu draudzes sacītāja tētiņa ģimenē un no mazotnes ieguva sirds šķīstu dievbijību, ko viņa ieaudzināja arī savam dēlam Leonīdam. Amālija Sotaka apprecējās ar Breikšu un 24 gadus nodzīvoja Krievijā, kur viņas vīrs bija muižas pārvaldnieks. Krievijā dzima arī Leonīds Breikšs. Tikai 1920. gadā Breikšu ģimene atgriezās mājā. Rīgā Amālija Breikša darbojās Latviešu sieviešu nacionālajā līgā par audzināšanas daļas vadītāju.
Liels iespaids Amālijai Breikšai bija uz dēlu Leonīdu. Viņš katru dzejoli nolasīja mātei priekšā un ja tā atzina par labu, tad tikai publicēja. Arī Amālijai Breikšai bija dzejnieces dāvanas, kuras gan izpaudās garīgu dzeju rakstīšanā. Vairākus viņas korāļus dzied baznīcās latviešu dievkalpojumos. Dažus pat paredzēts uzņemt arī jaunajā dziesmu grāmatā.
Pēc dēla apcietināšanas krievu laikā, Breikša ar vīru Pēteri dzīvo pie meitas Tamāras un kopā devās uz Vāciju kur dzīvoja Ķīles nometnē. Dzejnieka tēvs Pēteris Breikšs mira Lībekā 1959. gadā. Kopā ar meitu un znotu Amālija Breikša izceļo uz ASV, kur visu laiku atradās meitas gādībā. Breikša rūpējās par dēla — dzejnieka piemiņu, ar viņas gādību iznāca Leonīda Breikša dzejas grāmata, kas jau ir bibliogrāfisks retums. Viņa uzrakstīja arī plašāku dēla biogrāfiju, ko 1959. gadā publicēja apgāds Sējējs krājumā — Svētuma avoti.

Avots: Zeltene, 1927

           Latvija, 12.10.1963