Pēc īsas slimības Glosteras slimnīcā 28. janvārī mūžībā aizgājis zobārsts Egons Straubs. Nelaiķis dzimis Rūjienā 1920. gada 9. martā, ārsta ģimenē. Pēc Rūjienas ģimnāzijas beigšanas viņš uzsāk studijas Latvijas universitātes medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļā Rīgā. Kad tēvs mira, Egonam bija jānopelna un tā kopš 1940. gada viņš strādā kādā slimo kasu laboratorijā Rīgā. Ar lielu centību un neatlaidību viņš nobeidz studijas 1943. gada 30.novembrī. Tūliņ pēc studiju beigšanas Egonu Straubu iesauc Latviešu leģionā un kā zobārstu ieskaita 15. divīzijas artilērijas pulkā. Ar šo vienību viņš izstaigā Krievijas un Austrumvācijas atkāpšanās kauju laukus, reizē apzinīgi izpildot viņam uzticētos pienākumus, kas dotajos apstākļos nebija viegli.
Otram pasaules karam beidzoties, Egons Straubs kopā ar citiem latviešu karavīriem nonāk rietumu sabiedroto gūstā Putlosas nometnē. Pēc atvaļināšanas no gūsta 1945. gada rudenī viņš atrod darbu savā profesijā kādā angļu armijas vienībā. Dažus gadus E. Straubs vēl pavada Ziemeļvācijā bēgļu aprūpe gan UNNRA's, gan militārās pārvaldes dienestā. Izmantojot dotās iespējas, viņš papildina savas profesionālās zināšanas Ķiles universitātē pie prof. Beka. Paveroties iespējai, pēc uzņemšanas Anglijas zobārstu reģistrā, E. Straubs ar sievu brivmākslinieci Kseniju Bidiņu pārceļas uz dzivi Anglijā. Būdams ļoti uzņēmīgs un,izmantojot toreiz labvēligos apstākļus, viņš uzsāk savu praksi Rašdenā (Rushden, Northants) un ar neatlaidīgu darbu un pienākuma apziņu īsā laikā iegūst vietējo angļu un apkārtnes latviešu pacientu uzticību.
Pēc 10 gadiem E. Straubs ar ģimeni pārceļas uz bedfordu, kur iekārto modernu zobārstniecības kabinetu. Intensīvā darbā aiziet gadi, kad pēkšņi, varbūt pārpūlēšanās rezultātā, 1964. gada vasarā sāk streikot sirds un, sekojot ārsta ieteikumam, zobārsta darbs jāpārtrauc. Pēc neilga pārtraukuma viņš atkal atsāk praksi. Pieaugot darba slodzei, pēc gada E. Straubu piemeklē triekas lēkme, kuras rezultātā viņam pilnīgi jāpārtrauc darbs savā profesijā un jālikvidē sava plašā prakse.
Ar lielu gribas spēku viņš spītēja slimībai un regulāri izdarīja ieteiktos vingrinājumus. Parasti bija garā možs un ar savu humoru prata pārvarēt grūtākās situācijas. Protams, ka slimības seku rezultātā un, pēdējos 20 gadus dzīvojot patālu no latviešu sabiedriskajiem centriem, viņš bija atsvešinājies no latviešu sabiedrības, kamēr trimdas sākuma gados bija bieži redzams kopā ar dzīves biedri latviešu sarīkojumos.
Egons Straubs ar savu druadzību un viesmīlību bija ieguvis daudz draugu vietējā angļu sabiedrībā, kuras locekļi kuplā skaitā arī piedalījās viņa izvadīšanā pēdējā gaitā Celtenhamas krematorijā 4.februārī. Par viņu sēro dzīvesbiedre, dēls, brālis ārsts ar ģimeni ASV un kolēgu saime Anglijā.

Avots: Londonas avīze, 01.03.1985