Dzimis mežsarga Reiņa un šuvējas Annas Salaku ģimenē Liepnas pagasta Franciskopoles muižā. Komponists, mūzikas pedagogs un metodiķis, diriģents, koklētājs, kokļu meistars, tautasdziesmu vācējs un krājējs. Miris 1984. gada 31. oktobrī Valmierā. Apglabāts Rīgā, Jaunciema kapos.

1913.gadā beidzis Valmieras Skolotāju semināru. Skolotāja darba gaitas uzsāk Valmierā, neilgi turpina Rīgā, tad latviešu bēgļu skolā Igaunijā un Krievijā.

1928.gadā Latvijas Konservatorijā absolvē J.Vītola kompozīcijas klasi, līdztekus strādājot Rīgas 4. ģimnāzijā (1920--34). A.Salaks nodibina un sešus gadus vada kori Fortissimo, pēc tam gūst atzinību ar kori Dziesmotā senatne, tam veltīta lielāka daļa tautasdziesmu apdares.

Piecu vasaru ceļojumos A.Salaks pierakstījis 2161 folkloras vienību - melodijas, dziesmu tekstus, rotaļas un dejas. No tā komponists veidojis vairāk nekā 200 apdaru.

Viņam bija 8 bērni no divām sievām un daudz mazbērnu. Vispazīstamākais ir Vilnis Salaks, kurš kļuva par komponistu – folkloristu un kokles speciālistu. Arī  Uldis Salaks - koktēlnieks un leģionārs. Arī Ausma Dzintare - pianiste un komponista Raimonda Macata māte. Arī Ilga Jakoba - klavierspēles pedagoģe.

Pirmskara laikā darbīgs latvju dievturu kustības aktīvists, bijušais Valmieras aizsargu koru vadonis, mūzikas skolotājs, ko padomju vara tīši bija nobīdījusi XX gadsimta 50./70. gadu Latvijas mūzikas dzīves visnomaļākajā aizmirstības nostūrī. . .Velti vecais vīrs, no provinces Rīgā iebraucis, apstaigāja LPSR vadošās kultūras iestādes. Virināja ne tikai Radiokomitejas, Filharmonijas, bet arī Komponistu savienības durvis. . . Atkal un atkal viņš dažādās iestādēs sūrojās gan par aplamībām radioraidījumos un televīzijas pārraidēs dzirdētajās latviešu tautasdziesmu, viņaprāt, nemākulīgajās (t.i. laikmetīgajās – O.G.) apdarēs, gan par vispārizglītojošo skolu programmās pārāk sašaurinātajām (salīdzinājumā ar pirmskara laikiem), metodiski nepietiekami nacionālajām latviešu mūzikas literatūras programmām. Tāpat arī daudzām citām galvaspilsētā un provincē pieredzētajām mūzikas dzīves nekārtībām. Artūram Salakam bija ne mazums taisnības. Ne jau velti ar Meistaru solidarizējās un viņa atsevišķas spilgtākās tautasdziesmu apdares savā repertuārā labprāt iekļāva pēckara latvju trimdinieku kori, trimdā skanošie Dziesmu dienu un Dziesmu svētku dziedātāji. Tikai ne Latvijas Dziesmu svētku kopkoris. . .

Daudz pieredzējušajam mūziķim LPSR apstākļos trūka diplomātiskās iemaņas un sabiedriskās tolerances. Visur, kur sirmais meistars klāstīja savas pretenzijas, viņš dažu minūšu laikā ar padomiskajiem ierēdņiem sastrīdējās. To aizkaitināts, riskēja pat ar politiskām brīvdomībām. Brīnums, kā viņu neskāra to laiku represijas. . . Gadu gaitā bija labi redzams, ka pat dažs labs vecākās paaudzes kolēģis no šī strīdos nesavaldīgā, bet savā cilvēciskajā dvēselē godīgā un dievticīgā Valmieras savdabja tuvības pamazām norobežojās. . .

Avots: http://latgalesdati.du.lv

            http://www.marasloks.lv

               biblioteka.valmiera.lv