Roberts Liepiņš (1890. gada 2. septembris — 1978. gada 16. septembris) bija Latvijas diplomāts un politiķis. Bijis Latvijas finanšu ministrs (1928) un Rīgas pilsētas galva (1936—1940).

Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Biogrāfija

Dzimis 1890. gada 2. septembrī Pētertāles pagasta "Gunītēs", lauksaimnieka ģimenē (tagad Irlavas pagasts). No 1911. līdz 1918. gadam studējis tirdzniecību Rīgas Politehniskajā institūtā. No 1919. gada maija vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas darbību Pleskavā. 1919. gada jūnijā kļuva par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi krievu Ziemeļrietumu armijas ieņemtajos apgabalos Pleskavā. No 1919. gada decembra līdz 1921. gada aprīlim strādāja Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Saimniecības nodaļā. Vēlāk ĀM Administratīvi juridiskā departamenta direktora palīgs (1921—1922) un departamenta direktors (1922—1928).

No 1928. gada marta līdz decembrim bija finanšu ministrs Pētera Juraševska vadītajā Ministru kabinetā. No 1928. līdz 1933. gadam bija Latvijas vēstnieks Lietuvā, no 1933. līdz 1935. gadam — Igaunijā, no 1935. līdz 1936. gadam — PSRS. 1936. gada jūlijā kļuva par Rīgas pilsētas galvu (vēlāk — lielvecāko). Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gada jūnijā no amata atbrīvots. 1941. gada februārī izceļojis uz Vāciju. Vācu okupācijas laikā atgriezies Latvijā, bijis labdarības organizācijas "Tautas palīdzība" direktors.

1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1945. gada ieņēmis vadošus posteņus latviešu pārvietoto personu sabiedriskajās organizācijās Vācijā, tai skaitā Latviešu centrālajā padomē un Latviešu nacionālajā padomē. No 1945. gada — Latvijas Sarkanā krusta Heidenheimas pārvaldes vadītājs, no 1962. gada — Latvijas Sarkanā krusta direktors. No 1952. gada — Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centra Ārlietu daļas vadītājs. Darbojies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldē VFR.

No 1951. gada aprīļa līdz mūža beigām bija Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja delegāts Vācijā. Darbojies privāti, saņemot valdības atbalstu. Uzraudzījis Latvijas valsts un pilsoņu īpašumu Berlīnē atgūšanas lietas. Piedalījies Latvijas diplomātisko pārstāvju un latviešu trimdas sabiedrisko organizāciju vadītāju konferencēs 1946. gada maijā Ženēvā un 1950. gada oktobrī Londonā, kā arī visās Latvijas diplomātisko pārstāvju sanāksmēs no 1953. līdz 1975. gadam.

Miris 1978. gada 16. septembrī Ludvigsburgā.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Beļģijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas un Somijas ordeņiem.